| |
[Nov. 1st, 2010|03:39 pm] |
|
reiz kāds man dārgs draugs stāstīja par savu dzīvi, teica tās atmiņas pieder tādām un tādam dzīves posmam, nu esmu nonācis jaunā posmā, tad es viegli pasmaidīju un pie sevis nodomāju, kas gan kalpo tādiem posmiem par atskaites punktu, tomēr tagad saprotu, ka jau nekas tāds ko varētu ar lineālu nomērīt vai atzīmēt kalendārā. šķiet, kaut kas izmainās neatgriezeniski, lai cik arī skumji nebūtu, tas notiek negaidi, un grūti pateikt vai tas atkarīgs no sevis paša, vai ārpus esošiem apstākļiem, ja tas ir saistīts ar cilvēkiem lielākoties sliecies domāt, ka pats esi vainīgs, tad meklē iemeslus sevī, sevi tiesā un noliedz, līdz ilgu laiku pavadi mājās saņemoties no tās iziet, nodrebi ik reizes, kad pie sarkanā luksofora aiz muguras kāds nostājas, pusstundu no lekcijas cīnies savaldīt teju krampjus muguras lāpstiņās un plecos,jo tik ļoti uztraucies un bail, pat nezini pats kādēļ, līdz zaudē dabisku prasmi sarunāties, kļūsti nesaprotams, rupjš un sabiedriski nederīgs, līdz neviens neuzdrošinās vairs ielaisties sarunās ar tevi, draugi iet iedzert tēju kafeinīcā, priecīgi čalo vai dziļi ieklausās viens otra vārdos, satiekas studenti akadēmijas otrajā stāvā un 10 minūtēs paspēj pārrunāt pus dzīves, meiteņu toletē tiek pārspriestas jaunā Rīgas teātra izrādes, bibliotēkā tieši tad, kad jāievēro klusums, draugi dalās savos piedzīvojumos brīvdienās, bet tu paliec no visa tā malā, mazs, melns un mēms. es gan negribētu teikt, ka šis ir mans jaunais dzīves posms, tā laikam ir pāreja, kāds pārejai galīgi nederīgs tilts uz tālāku dzīvošanu, tādēļ tāpat kā zemnieka dēls jāja uz rietumiem pie vecās māmiņas, kas visu redzēja no divām pusēm, es nosēdīšos klusa un pacietīga pie otrā lodziņa un raudzīšu cik labi kļūt klusam un kautram, jo tieši tad acis visgaišākas top, atliek vien bailes ar mantrām aizskaitīt laukā, un neļaut samsārai aizēnot dao ;) |
|
|
