| |
[Sep. 7th, 2010|10:37 pm] |
es vairāk nerakstu, nav man ne dators pa rokai, ne zīmuļa gala, ne piezīmju bloks somā
es lasīju jāņogas un pēkšņi bērzos kā pavasarī sāka vīterot putni, aptrakuši tie mētājās zilajās debesīs un peldēja starp mākoņu aitu ganāmpulkiem, bet es lasīju skābās sarkanās ogas, tikmēr pāri ielai skolas pagalmā čaloja bērnu balsis, bet manā sētā visapkārt krita ēnas un ķiršu lapas, pa kādam strazdam iemaldījās krūmu biezoknī, un uz brīdi man likās, ka nu esmu tādā kā sapnī, krāsainā pasaku grāmatā ar ilustrācijām, jo nogurums bija pārgājis un manas acis bija atvērušās redzēt visu pasaules dzīvību izstarojam spēku un gaismu, un tad vēlāk vakarā atradu virtuvē uz galda šos vārdus: "Jaunība ir spēks bez pacietības, vecums pacietība bez spēka, bet labākajiem gadiem piemīt tie abi," es pasmaidīju par faktu vispār, ka mammai spriežot pēc rokraksta vispār licies tik svarīgi šo citātu izrakstīt, bet vēl jo vairāk par to, ka sapratu, ka esmu sasniegusi vecumu, kurā šie vārdi ir saprotami, un es klusībā nodomāju pateikties kādiem augstākiem spēkiem, kas ļāvuši man būt tik laimīgai - redzēt, dzirdēt, just, domāt, mīlēt un tikt mīlētai, kā arī alkt kādu kripatiņu dzīves gudrību iemantot, pirmkārt jau, ļaut lietām, ko nevar mainīt, savu gaitu - piemēram, necerēt uz mierīgām brokastīm kad vienlaicīgi pamodušies visi desmit mājas iemītnieki, un vienpadsmito brīvdienās nevar pamodināt ne ar kafiju, ne ceptām siermaizītēm. |
|
|
