| |
[Jun. 8th, 2010|04:42 pm] |
|
kāds bija viņus nobūris, arī tad, kad viņi gāja caur skraju egļu mežu, stigu noaugušu ar avenāju un meža kazeņu krūmiem, virs smilgām lēni cēlās miglas baltie spārni, sanēja odi un kukaiņi, dzestrums iepūta vakara kuģu burās, mastā uzvelkot zilas krēslas karogu, viegli soļus likdamas meža ielocē ganījās stirnas un sasaucās putni vakara dziesmās, līdz atskanēja negaidīts dārdiens, līdzi nesdams tramīgu soļu maršu un klusumu koku zaros, dažu pēdu attālumā nokrita meža pīle, no kakla tai tecēja asinis, kas ātri iekrāsoja sūnas un gaišos ķēpjus, asins tērcītei lēni tekot lejup pa stigu viņa uzlika roku uz beigtā putna kakla un viņa nāve ienāca viņā |
|
|
