Modernā cilvēka traģēdija

Kad tev uznāk brīži, kad liekas, ka esi sasniedzis iedvesmas augstāko punktu, pagaidi! Varbūt pāries. Ja nepāriet, tad nemēģini uzplīties ar savu gara domu man vai kādam citam. Neviens sevi cienošs literāts nav staigājis pa vakar pāris jauniešu apvemtu bruģi ar grāmatu rokās un uzbāzies garāmgājējiem, kuru acīs pirmais iekrīt studenta pērno brokastu saturs, kurā viņš stāv. Pēc tam acu skatiens lēnā garā veras augšup, ar kritiku noskatoties uz ielāpiem biksēs, sakaltušo mēteļa malu un dūraiņiem, kuri drīzāk atgādina adītu rokassprādzi ar kabatiņu īkšķim. Grāmata tajā brīdī jau simbolizē misionāru, un rezultātā vakars pienāk tāds pats, kā dienas iepriekš - ar glāzi lēta šņabja un omas zaptes sajaukumu ar ne pārāk tīru ūdeni, kuru uz dzīvokli sūknē cauri sarūsējušām trubām.
Es nepretendēju uz literāta statusu. Dzert es varu tā pat. Es nepretendēju uz taviem aplausiem vai sajūsmu, savu kritiku tev Pižiks pateiks, kur iebāzt. Ja kritizē, tad tā lai es nedzirdu. Pats to visu jau zinu.