| |
[Jul. 13th, 2009|10:26 am] |
nu bet kāpēc mēs viemēr no par to uzburam drāmu? Katra reize, kad es šajā jautājumā "piekāpjos", mēs krītam dziļāk bezdibenī. Man gribas raudāt, bet man ir jāsmaida. Turklāt man ir sajūta, ka kāpju uz tā paša grābekļa otreiz, jo tāpat bija arī toreiz ar B.
Un eļlu ugunī pielej tās visas pozitīvās emocijas, kas mani pārņem tur citur, kad Tevis nav blakus. Tā laipnība, uzmanība un vieglums (lai cik man riebtos kaut ko attaisnot ar "vieglumu"!!). Zinu, zinu, ka tajā ir pārāk daudz šķietamā, bet es esmu tikai cilvēks. |
|
|
