"It kā jau nekas netiek ne dots, ne atņemts... ir tikai tā sajūta... kā sažņaugta dūre... un tad pēkšņi tev kāds paziņo, ka dzīvot atlicis tikai pāris dienu... tu saproti, ka vēlies atplest savilktos pirkstus... ka vēlies aptaustīt pasauli... bet ir jau par vēlu... tevis paša dūre jau visu ir sašķaidījusi... un, galvenais, ka nav ne mazākās nojausmas- kad, pa kuru laiku un kāpēc tu to neesi pamanījis... it kā visu laiku pašā centrā, viducī, siltumā... un tad pēkšņi tev nav vairs nekā..."

/Dace Rukšāne/