Nekas jau nav mainījies. Tikai dzīvesvieta, valoda, draugi, darba un mīļotā esamība, atbildības. Bet sajūtas nemainās, uztrāpot uz šortkatiem, kas ved uz pagātni. Mūzika, atmosfēra, atmiņas, vientulība. Krāsas. Šeit gan krāsu nav, bet es tās atceros. Viss kā pirms pieciem gadiem. PIECIEM. Un tad paskatos pa labi, kur uz galda pusizēsta šokolādes kaste, un galīgi sanāk smiekli. Viss tāpat, ar pārmetuma sajūtu sev, bet kaut kā tas drūmuma pilnums piedod īpašu garšu tai bezcerības sapņainībai. Vismaz tagad aptuveni zinu, ko vēlos dzirdēt savā mūzikā. Un vēl... ir jau labi būt laimīgam, bet man tik ļoti patīk arī skumjas.