Vienīgais, par ko priecājos, ir, ka, tad, kad sūdīgi, nevajag vairs ne cīgas, ne alķi. Dusmas ir dusmas, un vilšanās ir vilšanās, bet kaut kādā dīvainā veidā var izbaudīt arī tos. Un, galu galā, visas tās palīgvielas tāpat nekad neko nav mainījušas.