Jūtos mazliet apmulsusi. Pēc šīs superiedvesmojošās vasaras ar maniem hipijiem grūti ielekt atpakaļ "grafikā." Daudz ko negribas darīt, un pat neredzu tam jēgu. Neredzu pat īsti jēgu savām studijām/ visam, kas jāpiecieš un jāpaieš. Kāpēc? Kāpēc nevarētu dzīvot tikai tā, kā gribas? Man tā pietrūkst. Tas ir.. šī vasara bija tāda, bet jau tad es zināju,ka pēc tam būs sasodīti grūti, un šī iemesla pēc es maksimāli centos par to nedomāt. Es ceru, ka tā ir vien pārejoša fāze, bet, no otras puses, gribas saglabāt šo mūžīgo prieku. Un tāpēc man ir Paulī, bez viņa es nezinu, ko darītu.