Es mīlu dzīvi šeit. Es mīlu dzīvi šeit. Es mīlu dzīvi šeit. Mīlu garāmskrienošos mirkļus, kas nāk un aiziet, bet tie plūst caur mani, un es jūtu tos visā krāšņumā. Mīlu dzīvību un emociju gammas cilvēku sejās. Mīlu sejas, kad tās nogurušas, un tas nepadara tās ne druskas neglītas. Mīlu šo eksāmenu laiku, kad skola piedāvā veselus divus profesionālus koncertus dienā. Mīlu draugus, dažreiz mīlu pat sevi. Un tomēr... viss nekad nav bijis tik melns un balts kā tagad. Mana impulsitāte saistīta vienīgi ar to, cik maznozīmīga sev un pasaulei es šķietu. Es jūtos kā mazmazītiņa skrūvīte (kas es arī esmu), un, ja pasaulei šo mazo skrūvīti nevajadzēs, tad to nevajadzēs arī man pašai. Staigāju bezgalīgā mīlestībā, tā ir visur, ar to piepildīta pasaule. Es neprasu un nejautāju, bet reizē nezinu, vai tas maz iespējams. Vai es neprasu? Es prasu tikai tik daudz... lai varētu izvēlēties. Prasu, lai ļauj man būt. Tikai būt, bez jēgas, bez papildu noteikumiem. Prasu cieņu, neskatoties uz to, kas es esmu/varētu būt vai ko daru. Un to es gribu visiem cilvēkiem. Gribu, lai ikviens saņemtu to mīlestību, kuras dēļ viņš pasaulē ir ienācis. Un savā ziņā mums visiem jau tā ir, bez tās mēs neeksistētu. Un tomēr... vai mēs esam tikai indivīdi, garām staigājošas lelles, vienas no miljona? Jā, bet arī nē. Tie var būt miljoni, bet ikviens ir pelnījis laipnību, pieklājību, iecietību, draudzību. Un, ja tas mums ir, tad mēs varam būvēt visu pārējo uz tā. Bet tukšā pasaulē, pasaulē bez piepildījuma, tādā pasaulē nav vērts dzīvot. Un es zinu, cik ļoti man paveicies. Visiem gan jau ir paveicies. Bet tajā pašā laikā es turpinu ievainot sevi, darīt sev pāri, dīrāt savu ādu un bendēt savas aknas. Un es vairs nezinu, kā ir pareizi. Man nešķiet, ka "pareizi" eksistē. Un es pat nezinu, vai izvēles ir tās, kas nosaka dzīvi. Dažreiz ir tā nepārvaramā likteņa sajūta, kad TU ZINI, un tad neviena izvēle nepalīdzētu. Dažreiz lietas notiek, un tu zini, ka notiks. Tu ļaujies tām, ļauj straumei sevi nest pretī tiem kalniem, kurus nekad neesi redzējis, bet pēc kuriem esi ilgojies visu savu mūžu, katru savas dzīves dienu. Dažreiz mēs pat nezinām, pēc kā ilgojamies. Bet, kad nonākam tur, kur pat nezinājām, ka nonāksim, visam sāk rasties jēga un nozīme. Mēs varam dusmoties par mazajām lietām, kas bojā visu, par nejaukajiem asumiem, ko kāds pasaka, varam dusmoties par to, ka kāds neiet ar mums vienu ceļu. Bet beigu beigās tas viss ir nonsenss. Pilnīgas muļķības. Tukša diršana! Lai vai kur uz pasaules, mēs tomēr dzīvojam to pašu dzīvi, un mēs joprojām varam izvēlēties.