Ir lietas, kuru pietrūkst. Te nav alķa. Tas ir, tas ir tik dārgs, ka esam principā izvēlējušies gadu nedzert. Nu i labi. Te principā nekur nav tādas ambiences, privātās telpas, vietas, kur padomāt vai vienkārši ainavas. Bet tas jau laikam viss pieder pie lietas. It’s the package. Ēdiens ir neiedomājams. Katru reizi, kad ēdam, esam laimīgi. Ceļamies, tā teikt, lai ēstu. Un tomēr, beigās neēdam nemaz tik daudz. Ir iemesli, kāpēc esam šeit. Medicīnu te var dabūt arī bez receptes. Braucam takšos kā karaļi. Viss jau ir.
Reiz es teicu, ka nekur vairs viena negribu pārcelties, un taisnība vien ir. Bet sāk šķist, ka arī vairākkārtēja pārcelšanās (uz citu valsti) ir kaut kas, pie kā var pierast.