Viss, ko vien vajag iedvesmai, ir šajā istabā. Tikai nekad es par to neaizdomājos. Grāmatas plauktos tik, cik pietiktu diviem gadiem (ja visu grib pārdomāt, saprast, noķert visas idejas un izspiest no tā maksimumu radošajās izpausmēs.) Klavieres, internets... Dusmas un skats pa logu (ķieģelu siena). Mūzikas ieraksti. Dusmas. Laika nav, darbu daudz, gribu rakstīt, bet ne sūda nesanāk. Visu uzreiz gribas. Bet negribas iziet ārā, pirms kas liels būs paveikts. Bet nāksies, nāksies. Izaudz, Bohēmija.

Vienīgais, par ko priecājos, ir, ka, tad, kad sūdīgi, nevajag vairs ne cīgas, ne alķi. Dusmas ir dusmas, un vilšanās ir vilšanās, bet kaut kādā dīvainā veidā var izbaudīt arī tos. Un, galu galā, visas tās palīgvielas tāpat nekad neko nav mainījušas.