bohemija
05 May 2011 @ 11:57 pm
ES NEESMU KAIJA  
Jūtos veca, lai gan man ir tikai septiņpadsmit. Daudzas lietas vairs nav pa spēkam un kaut kā jauna uzsākšana vispār ir utopiska. Es gan arī laikam to nemaz negribu.
Nezinu, kas ir vairāk sačakarējis manu prātu- alkohols vai diētas, bet tagad tā īsti panest nespēju ne vienu, ne otru.
Pabeidzu pārlasīt vienu no savām mīļākajām grāmatām- Ketlīnas Tesāro "Nevainību", tā ir ģeniāla, ticiet man.
Un viena no galvenajām domām ir par to, ka nekas nenotiek tāpat vien. Tās ir mūsu izvēles. Mēs paši to visu gribam. Varbūt Dievs jau iepriekš visu ir nolicis, bet, tā kā nekādas sakarības tāpat nevar saprast, tad to mēģināt darīt nemaz nav vērts. Ir jādzīvo. Un it viss, kas notiek, ir mūsu pašu lēmumi.
Gribas mieru. Negribas neko, tā īsti jau ne. Negribas cilvēkus, negribas jokus. Melanholija. Mans melnais suns.
Bet ne gluži. Nē, es neļauju sev grimt, vismaz pagaidām nē.
"Bet tu nekad nezini, tas var atgriezties," viņa teica. Kamēr tu nedomā par lietām, tās nenotiek. Bet tad kāds pagriež tavu pasauli kājām gaisā un ļauj saprast, ka ne viss ir tā, kā tu domā.
Viss reiz beidzas. Grūtības beidzas.

Laikam vajadzētu domāt par to, kas ļauj man vēl justies dzīvai. Sestais stāvs naktī. Sēžu uz palodzes pie milzīga, perfekti caurspīdīga loga. Gaismas slīd pāri austceltņu stiklotajiem sāniem. Balti mākoņi un zvaigznes debesīs. Esmu dzīva. Saullēkti. Esmu dzīva. Arī daži saules krāsu gammu salikumi liek man tā justies. Putni debesīs.
Es esmu kaija! Bet es neesmu nekāda sasodīta Čehova kaija. Neesmu neveiksminiece. Mana dzīve ir tikai mazliet sarežģīta, mazliet nesaprotama...
Manī ir tikai viena skaidra un patiesa lieta. Tā ir ticība. Labajam un mīlestībai.
Tags: