pēkšņi man ienāca prātā un vajadzēja uzaicināt draugos cilvēku, kuru noteikti vēl laiku pamatīgu nesatikšu.
cilvēku, ar kuru man gandrīz nekā nav kopīga.
bet viņš ir labs cilvēks, un man vajadzēja viņu uzaicināt.

Nujā- nav tur ko slēpt- es neprotu dzīvot.
Reibst galva.
Un seju gribas iespiest plaukstās.

un tomēr- visi taču grib mīlēt.
bez izņēmuma,
jo citādi mēs būtu izmiruši.
un ja es neprotu?
un kas par to, ka neprotu?