A mind-made-body - June 30th, 2021

pamanīju, ka es sāku lēnām zaudēt savu aizgrābtību un absolūto fokusu uz ķermeni un deju, t.i., izvēlos citus veidus, kā pavadīt savas brīvās dienas un atvaļinājumus. bet nevis tāpēc, ka man šķistu, ka tas ir nesvarīgi, bet tāpēc, ka tagad tā vienkārši esmu es. kaut kādā ziņā arī tagad jūtos vēl komfortablāk to mācīt, par to runāt, jo tas ir tagad integrēts arī ar citām kustībām, kas notiek esamībā. man šķiet interesanti šajā saistībā runāt arī par laiku un ēdienu, jo tās ir kaut kādas divas citas atejas bedres no kurām es esmu (tikpat kā) izpeldējusi. bet vispār, neesmu vairs fanātiķis, man ir pilnīgi ok pieeja "var darīt tā un var darīt tā". šādu ceļu iziet visi, laikam, arī jogas skolotājos esmu ievērojusi šādu tendenci.

pieslēgšanās ķermenim un kustībai nesniegs apgaismību un dziedināšanu visām likstām, un arī šajā sfērā ir ļoti daudz bypasseru. tāpat kā pilnīgi visur īstenībā (jo īpaši birojos un krogos). bet es pašlaik neredzu veidu, kā varētu apiet savu ķermeni, tā sajušanu un pieņemšanu. kā varētu kaut kur nokļūt, turpinot automātisku fizisku, emocionālu un ķīmisku vardarbību pret savu fizisko būtību.

vispār tagad man ir sapnis dibināt kustību skolu senioriem.

Helene tikko stāstīja par savu 98 gadus veco vecmāmiņu, kura katru dienu trenējas zaudēt samaņu. rezultātā viņas kustība ir pilnīgi integrēta, mikropielāgošanās krūšukurvī, ribās, iegurnī utt., nevis tas ko var novērot bieži vecākiem cilvēkiem, kas ar saspringtām rokām (jo kājas ir pārāk saistītas ar iegurni, tās nevar darbināt tikai ar kognitīvo funkciju) velk uz priekšu, augšā, lejā savu rumpi nekustīgo kā bluķi.

dažas dienas šī 98 g v kundze speciāli izliekas, it kā zaudētu līdzsvaru, un tad trenējas to atkal atgūt. citas dienas viņa speciāli noguļās uz zemes un trenējas piecelties augšā.