šoreiz par fitness
Jun. 11th, 2020 | 06:48 pm
jau vairāk nekā gadu mans ķermenis ir apzīmējams ar vārdu "trausls". noslēdzot 7 gadu periodu, kad būtiska manas identitātes daļas bija stiprs ķermenis (sākot ar jogu, turpinot ar akrojogu un akrobātiku, noslēdzot ar laikmetīgo deju). tas sākās ar ceļgala traumu, veselu vasaru, kurā gāju ar grūtībām, turpinājās ar muguras/vēdera muskuļa problēmām, kura dēļ nevarēju sēdēt un braukt ar riteni visu janvāri un visu maiju. fizisks trauslums=emocionāls trauslums, un tas ir bijis liels izaicinājums, jo man arī tāpat, bez šīm fiziskajām sāpēm, ir upura sindroms, un ES nezinu, kurā brīdī ciešanas no fiziskām sāpēm pāries emocionālajā bedrē, lejupejošā raudāšanas spirālē, kuras laikā es arvien vairāk attālināšos no lietu pasaules un jebkāda mierinājuma iespējamības.
es ceru, ka tas ir noslēdzies. man ir cerība, ka tas ir beidzies, un ļoti lielas ilgas atgriezties pie regulāras fiziskās slodzes, jo tas daudz dod manam emocionālajam un psiholoģiskajam līdzsvaram. vakar biju uz pirmo "normālo" jogu kopš... nu tiešām, kopš vairāk nekā gada (kur ir arī drusciņ kaut kādi challenge, nevis tikai stiepšanās un gulēšana relaksējošās pozās), jutu lielu fizisku nedrošību, ejot dažās asanās, joprojām nezinu, no kā celis vai vēders atkal var sākt sāpēt, to nevar pateikt arī ārsti. jāmēģina, jāvēro. cik brīva var būt dvēsele, cik dimensijās var kustēties gars? kā es pati varu dīlot ar šo realitātes aspektu? manī ir, vienmēr ir bijusi, fizioloģiska nepatika pret trausliem ķermeņiem (tas gan neattiecas uz veciem cilvēkiem) - negribētās fiziskās empātijas dēļ, robežu trūkuma dēļ - bet es zinu, ka es arī visus jūs iemīlēšu, kad iemīlēšu šo samērā tizlo sevi.
es ceru, ka tas ir noslēdzies. man ir cerība, ka tas ir beidzies, un ļoti lielas ilgas atgriezties pie regulāras fiziskās slodzes, jo tas daudz dod manam emocionālajam un psiholoģiskajam līdzsvaram. vakar biju uz pirmo "normālo" jogu kopš... nu tiešām, kopš vairāk nekā gada (kur ir arī drusciņ kaut kādi challenge, nevis tikai stiepšanās un gulēšana relaksējošās pozās), jutu lielu fizisku nedrošību, ejot dažās asanās, joprojām nezinu, no kā celis vai vēders atkal var sākt sāpēt, to nevar pateikt arī ārsti. jāmēģina, jāvēro. cik brīva var būt dvēsele, cik dimensijās var kustēties gars? kā es pati varu dīlot ar šo realitātes aspektu? manī ir, vienmēr ir bijusi, fizioloģiska nepatika pret trausliem ķermeņiem (tas gan neattiecas uz veciem cilvēkiem) - negribētās fiziskās empātijas dēļ, robežu trūkuma dēļ - bet es zinu, ka es arī visus jūs iemīlēšu, kad iemīlēšu šo samērā tizlo sevi.