A mind-made-body - January 27th, 2018

fokusu es spēju saglabāt aptuveni 20 minūtes uz kaut ko, kas man ir jādara datorā, un aptuveni 1,5 h uz kaut ko fizisku (piemēram individuālu movement research uzdevumu). fizisku darbu turpretī es mierīgi varu darīt visu darba dienu, jo kermenis ieiet autopilotā un prāts var atpūsties.jo īpaši ārā. mana ideālā haltúra būtu stādīt mežu.
vēl pamanīju, ka, pievêršot uzmanību kermena sajūtām, ir līdzīgs efekts kā no pastaigas dabā.
pastaigā pats savā dabā.

mācīšanās manī notiek tā, ka es piepeši aptveru kādu jaunu realitātes struktūru, un tad es vairs neatgriežos tajā domāšanā, kas man ir bijusi, pirms es esmu to ieraudzījusi

jaunais ieraudzītais neizpaužas kā vārdi, bet drīzāk kā forma un kustība, musturis. un, lai to ietērptu vārdos, iespējams, būtu jāuzraksta disertācija. vai tas tā ir visiem? nesen lasīju, ka cilvēki ar ADHD dabiski domā hologrāfiski, nevis lineāri. man nav iespējas salīdzināt, es nezinu, kā notiek lineārā domāšana. esmu tikai pamanījusi, ka cilvēki, kas var izvēlēties to ieslēgt, viņiem ir daudz vieglāk rakstīt un vispār viņi tik bieži nejūk prātā paši savu domu dēļ.

tātad, man piepeši pieleca, ko Malkolms domā ar savām "extended mind" un post-somatics teorijām, bet man nav vārdu, lai to paskaidrotu.

varētu mēģināt šādi: prāts beidzas tur, kur ir siena
tāpēc, izejot ārā, ir sajūta, ka mazinās domu blīvums, it kā tu būtu attaisījis sev galvā durvis
ilgāku laiku padzīvojot ārā, ir sajūta, ka tuvojas apgaismība, jo tavs prāts aizsniedzas līdz pat horizontam un "saprot" (jo saprast ir prāta darbiņš) arvien plašākas teritorijas
tāda pati bezgalības un atbrīvotības sajūta galvā var iestāties, arī vienkārši aizverot acis
jo aizverot acis tu pieslēdzies visuma tumsai