A mind-made-body - November 23rd, 2017

jo vairāk studēju pie Malkolma, jo vairāk šķiet, ka viņš ir sagājis garīgumā, un seko kaut kādai pats savai religijai, kas ietver prāta paplašināšanu ārpus fiziskā ķermeņa robežām. viņa mācība par grupas improvizāciju ir gandrīz mistiska. mēs trenējamies just otru cilvēku uz viņu neskatoties, un ar domām likt cilvēkiem kustēties. smieklīgi ir, ka tas strādā. es intuitīvi rindā nodomāju 3 savu kolēgu vārdus un viņi visi cits pēc cita pakustējās, turklāt sinhronizēti. tas var škist bullšits, bet no no malas var redzēt, kā tas saliedē horeogrāfiju. vienā mirklī sākas kaut kāda viļņošanās. viņš mūs vēlas vest arī uz botānisko dārzu dejot ar augiem. tas, ka viņš joprojām māca arī skandināvijas galvenajās dejas augstskolās liek man domāt, ka telepātija un trips ir trends laikmetīgās dejas pedagoģijā.

mazliet mokos ar sāpēm bet jāatgādina sev šeit, ka ķermenis nav nekas cits kā vien pagātnes izvēļu (mūsu vai vecāku) sekas, un misticisms ir drīzāk domāt, ka tā nav.

es piedzimu ar vienu muguras skriemeli vaļā. viņš nekad nebūs stabils. ne ķermenis ne prāts nekur nevarēs ilgi nosēdēt un arī milzīgas problēmas sajust tā saukto centru, jo man tieši tajā vietā, kur gan dejotāji gan vairākas reliģijas apgalvo, ka ir cilvēka centrs, ir vaļā mugurkauls. ik pa laikam tas skriemelis izslīd, (jo īpaši ja mēginu celt kaut ko smagu); viņa zariņš aizķeras aiz iegurņa augšējā spārna un ierobežo kustību amplitūdu, viss iegurnis sveras uz vienu pusi un spiež ārā gūžas kaulu. es ik pa laikam taustu to vietu krustos, kur manus pirkstus no muguras smadzenēm atdala tikai muskuļu un tauku kārta, kur vienkārši iet elektrība. man ir jāpadomā tagad, kā man ar šo visu noderēt sabiedrībai.

ā un vakar uzstājos laikmetīgās dejas festivālā lonely in the rain? ar improvizācijas grupu. ļoti vēlos kļūt par labu impro dejotāju.

lieta ko es bieži ēdu ir miso zupa (baltais miso labākais!) ar wakame un wasabi. kopā ar aukstiem rīsiem, kas sajaukti ar etiķi, sāli un ingveru. dažreiz klāt ir tuncis vai vārīta ola.