A mind-made-body - October 10th, 2017

Rīsu maizītes ar avokado, agaves sīrupu, zemesriekstu sviestu un kaltētiem pīlādžiem
Pilnībā savilkta mugura, jau 3 dienas, gandrīz nejūtu rokas un kājas, plaukstu locītavas krakšķ

Šodien atklāju savu mīļāko kustības veidu - "speed bouncing". Šādai kustībai nav vajadzīgs nekas cits kā vien drosme - ne īpašs muskuļu spēks, ne lokanība, ne izturība, čaklums vai precizitāte, tu vienkārši meties kaut kādā virzienā, un ķermeņa svars izdara pārējo.
Zināmākā speed bounce disciplīna - https://youtube.com/watch?v=6H0D8VaIli0

Iedvesmojoša diena vairāku iemeslu dēļ - dienas pirmā daļa, kurā atvēru jaunu kvalitāti savam speed bounce, saprotot, ka visi kāju izmetieni sākas nevis no gūžas locītavas, bet iliopsoas muskuļa, kas ir piestiprināts apm.diafragmas augstumā, un otrā daļa, kad gājām vērot, kā kustas "citi cilvēki". Tie, kas seko man instagramā, jau zina, ka es novēroju onkuli, kurš strādā bulciņu kafejnīcā, un kura raksturīgākā iezīme ir milzīgs vēders. Stundas laikā, ko pavadīju, viņu (it kā) neuzkrītoši pētot, es sapratu loģiskos iemeslus gandrīz visām viņa kustībām - kāpēc viņš tur rokas uz muguras virs nabas, nevis krustos, un kāpēc viņš stāvot sadod rokas aiz muguras, atkodu pat to, kāpēc viņš ik pa laikam atņirdz zobus - jo tas atlaiž kakla muskulatūru, ko viņš pārlieku sapsrindzina, uz pasauli lūkojoties caur uz deguna pārāk tālu atbīdītajām brillēm. Turklāt es šajā onkulī arī iemīlējos, jo viņā bija jūtams tāds vieglums un nesapistība, kā viņš bija pielāgojis visu savu dzīvi un ķermeni savam vēderam, cik daudz enerģijas joprojām bija viņa roku kustībās, plecos un grimasēs. Mēģinot viņu atdarināt, iemācījos mazliet vieglāk nest pati savu mugurkaulu, un, protams, arī ieguvu daudz tādas informācija, kuru man neviens labprātīgi neizvēlētos dot, un par kuru man bieži ir mazliet kauns, ka man tāda ir (neprasiet) - vairāk uz to kafejnīcu točna neiešu, alone again or, in love vvith almost everyone.