A mind-made-body - January 12th, 2013

kaut kad senāk nepareizi rakstīju, ka šis žurnāls ir par vientulību. viss ir citādi. esmu beidzot nosaucis vārdā to, kas vienmēr ir bijis citādi nekā draugiem, ģimenei un mīļākajiem - bailes no sūdīgas mīlestības vai sliktas kompānijas ir daudz lielākas par bailēm no vientulības. vientulība ir tāda vieta, kur tu vismaz vari piespiesties pie sienas ar vienu ķermeņa pusi, bet no neapmierinošas kompānijas nevar patverties nekur, pilns gaiss trasējošo ložu, jo īpaši konfigurācijā "viens pret vienu". es vienkārši krītu panikā pats to nesaprazdams, man nāk nekontrolējamas agresijas lēkmes. suņanagla būtības pamatos.

tagad uzskaitīšu simptomus, kuriem parādoties, ir kaut kā jārīkojas
1) nenormāls kauns
2) sava ķermeņa nejušana un nevēlēšanās
3) savas mājvietas nevēlēšanās un mājvietas principā nevēlēšanās
4) asa un pēkšņa nespēja izturēt noteiktas ļoti parastas domas kas neatgādina neko citu kā vien kaut ko jau reiz domātu (piemēram dziesmas vārdi )
5) asa un pēkšņa nespēja izturēt noteiktas ļoti parastas ainavas kas neatgādina neko citu kā vien kaut ko jau reiz redzētu (piemēram balodis iet pār ceļu, saule lec)
6) nenormāls kauns - un no tā izrietoša nespēja būt jelkādā kompānijā, jo kauns par sevi ir lielāks par spēju izbaudīt enerģiju apmaiņu
7) sajūta ka ir pārāk daudz informācijas un nav nevienas stabilas platformas, uz kuras nostāties, piemēram, - pasaulē ir pārāk daudz pilsētu, kura ir īstā?

kā arī -
"laimīgs es esmu tikai ceļā, un, konkrētāk, tikai to vienu īso brīdi, kad uz pacelšanos nodzēš griestu apgaismojumu un nav iespējams pat neko lasīt, tikai būt"

man ļoti patīk cilvēki, īpaši draugi, dvēseles biedri, tuvinieki un simpātiski pretējā dzimuma pārstāvji. bet es negribu pilnīgi nekādas attiecības. I just wanna play. forever.

jā, es gribu būt projekcija, lai man var izbāzt cauri roku mani neskarot. vienīgais sūdīgais ir, ka mana dzīvība to negrib, mana dzīvība cīnās, noliekot mani uz klubkrēsla pilnu ar alu un miltu izstrādājumiem, pretī televizoram, kur es esmu aizmidzis un nevaru pamosties.

p.s. uldis tīrons ir nenormālākais pimpis. jā, es joprojām esmu dusmīgs. kaut viņš aizrītos (ar pimpi vēlams)

biju nolēmis iet iepirkties jo jau trešo mēnesi esmu iestrēdzis tādā tukšumā, kaut kādā nevainības stāvoklī, nav mēbeļu, nav elementāru sadzīvē vajadzīgu lietu, nav ko vilkt mugurā. nav pat ledusskapja magnēta ibio. bet tā vietā parakstīju,parakstīju, apskaidrojos, attaisnoju sevi pats sev rakstiskā formā, arī materiālā seja lēnām iznirst no dziļumiem, tūlīt būšu gatavs paskatīties spogulī, tūlīt ready to play.

pēdējā laikā aizmirstas lietas, es iztēlojos to kā tādus kūkas gabalus treknus, kas krīt ārā no galvas.