A mind-made-body - July 8th, 2012

jau trešo dienu 37,4 un man nav variantu. nekas nesāp. am I losing it again? nevaru izdomāt, ko darīt rīt, iet uz darbu būtu lielas fiziskas mokas, palikt mājās - visas pārējās. pēdējā laikā man liekas, ka tas nav godīgi. es tik daudz un smagi strādāju, es būtu pelnījis atpūsties, bet, kad beidzas darbs, sākas pašnicinājuma pilnā slodze, un neviens nesaprot, kāpēc es vienmēr izskatos tik pārguris ar ciešanu vaibstu sejā. tas ir tā, it kā es pa dienu izliktos normāls bet vakaros klusībā būtu vampīrs vai narkomāns. jā, tas ir tieši tāpat.

paskrollēju atpakaļ - "uztvert sevi kā faktu". tas laikam ir pamatlikums, kas izskaidro, kā cilvēki dzīvo. uztvert sevi kā tādu, kam ir kas patīk un ir kas nepatīk, un ir kas viņu nemainīgi raksturo. pārtraucot ķīmiski stimulēt serotonīnu, tas sāk lēnām ļodzīties, fakts lēnām pāriet noliegumā, vienkāršas lietas kļūst arvien sarežģītākas, tomēr starpība ir tāda, ka es tagad esmu tur bijis. es tagad zinu, kā ir būt par faktu. man ir, par ko cīnīties.