A mind-made-body - August 21st, 2011

es sapnī dzirdēju vārdus "jūtos bagāts un dzīvs"
atvēru acis, tiešām, kā man nebija ienācis prātā, ka esmu nabags un miris
tas ir tāpēc, ka man vispār šajās dienās nav nekādas glābjošas vienkāršības
šajā pilsētā uznācis briesmīgs karstums; es atkal jūtos pilnīgi slims, sapampušas smaganas, viena mandele, puse aukslēju, viena auss, stīvs kakls, kaut kādi jobannie stafilokoki no zila gaisa; neko nevar apēst jo no visa sāp mute, turklāt visam ko ēd var just sastāvdaļas, pat tam, kam nav nekādu sastāvdaļu nav, piemēram vārītām cūkupupām
"tas garšo pēc pelniem" teica meitene filmā par viltoto zaķi, ko franciski nez kāpēc sauc par gaļas maizi
es labāk jūtos pēc vētrām;
it kā viss būtu nokritis nost, un it kā es būtu pilnīgi tukšs, klīstu pa pilsētu, elpot ir viegli, skatos uz visu jaunām, trulām acīm, ik pa laikam atkrītu uz soliņa, jo nav jau arī spēka. pēc visiem likumiem tūliņ vajadzētu sākties slimībai ar augstu temperatūru un bronhītu.
apmēram 2 stundas sēdēju kaut kādā nekad neredzētā vietā uz soliņa pie dīķa un tur vietējie ap 35 uzveda dzīvi: atnāca nezdami vecmodīgu spoži lakotu laivas modelīti, kas izskatījās pēc padomju antresola un bija liela suņa izmērā, un tur iekšā sēdēja baisa 80-o gadu lellīte kā no linča filmām, un puisis sasprauda visādus vadiņus, sakārtoja visādus krēsliņus laivā un tad viņu laida dīķī un ar pulti braucināja šurp un turp (te nekur nedrīkst reāli peldēties un neviens nav arī iesācis), meitene tikmēr sēdēja uz soliņa un lasīja, puisim pēc brīža palika karsti un viņš novilka augšu, nometa blakus meitenei, vainīgi uz viņu paskatījās un tad smaidīdams aizskrēja atpakaļ pie sava darbiņa. slapju pieri
jūs man varat vairs neteikt, kas man ir vajadzīgs, es visu sapratu. neviens no manas dzīves šķietami bēdīgajiem faktiem man neko neizraisa, viņus pašus izraisa TAS. es vienkārši nespēju sastapties ar savām dzīlēm un palikt sveikā. tāpēc es no daudz kā izvairos un daudz ko nevaru izturēt. un atkal, man ir jautājums, kāpēc es tik lēni saprotu tik vienkāršas lietas, ar kurām ir pilni visi žurnāli un ko man varētu pateikt arī cilvēki laukos. manām domām ir novirzīts smaguma centrs.
es visu šo rakstu ar milzīgām grūtībām. kein lust, kein power
lēnām slīdu cauri gultai.

ā, neko nevar labot? tāpat kā dzīvē?

tomēr saskatījos arno minkkinena bildes un atkal satraucos. varbūt tiešām kādu laiku jāizvairās no mākslas.

šī mani satrauca vēl vairāk: