A mind-made-body - September 27th, 2010

1) cerams, ka man tūlīt atklāsies kāda nāvējoša slimība, kas izskaidros manas (bezmērķīgās) ciešanas un konstanto funkcionēšanu tikai par 75%, nevērību, slinkumu, sāpes tur un šitur un no tā izrietošu nevēlēšanos pisties un nevēlēšanos piedalīties, un tad visi sapratīs, žēlos, mīļos, nepārmetīs un nepieprasīs, piedos. diemžēl joprojām man nav nekādas diagnozes, kas attaisnotu manu eksistenci, tādēļ dzīve- tās joprojām ir lielas mokas.

2) vienā no pēdējiem ierakstiem minētā priekšlaicīgi mirusī latviešu valodas skolotāja. šī atcerēšanās ir tāda, ka es atceros viņu un tad atceros, ā nē, viņa taču nomira, "viņu izmeta miskastē" un žēl.


agrāk man bieži bija arī doma visā garumā uzšķērst apakšstilbus un iebērt svaigu zemi, bet vismaz no tās es esmu aizprogresējis.

esmu pārāk aizņemts ar pašdestrukciju, lai man būtu laika tevi niecināt.

vēl bieži jūtu kā mans es ir balstīts man ārpusē, lai viņš varētu elpot.

mana vispārējā novēršanās no dzīves nav personiski vērsta ne pret vienu tās daļu