(no subject)
Mar. 27th, 2009 | 09:59 am
ir tāds nervu pārslodzes brīdis, kad tu aizej viņpus parastajām nervozitātes izpausmēm (vieglai uzbudināmībai, trauku plēšanai un iracionālai uzvedībai) un vienkārši tipa aizej no šīs pasaules. kamēr tu vēl trako, tu vēl esi šeit un spazmatiski mēģini kontaktēt un pieslēgties, bet pēc tam nāk tāds autista miers. tu neko nesaki, tu mehāniski dari to, kas ir jādara un esi sastindzis bailēs no mijiedarbības. tu nespēj paciest nekādu verbālo vai fizisko kontaktu. nekam vairs nav jābūt negatīvam vai pārmērīgam, lai to nevarētu izturēt.
pietiek ar jebkura tipa pieskārienu, lai sabruktu druskās ne tikai pats, bet arī visa rūpīgi koptā ilūzija par normālo un veselīgo dzīvi. šādi stāvokļi neizbēgami nāk kopā ar "halucināciju" pastiprināšanos. es neesmu stāstījis par savām halucinācijām, jo tas nav īsti tas vārds. tās nav balsis vai bildes, bet kaut kas starp attēlu, vārdu un domu, kas pēkšņi iešaujas tevī un drausmīgi nobiedē. ja to nepieraksta vai steigšus neracionalizē, izsakot prozā, to nevar atcerēties, jo tas vienkārši neierakstās ierastajās domāšanas struktūrās un nav ar tām atsaucams. tā top dzeja, jā, tā top dzeja. es varu pateikt vienu piemēru - toreiz tam pievērsu uzmanību, lai varētu precīzi izstāstīt ps.terapeitam. es nejauši aplūkoju uz staba uzlīmētu sludinājumu kur kaut kāda indiešu sludinātāja reklamēja veselību un dzīvesprieku nostiprinošās Hatha vai tml Yogas nodarbības, un viņas seja bija uzlīmēta uz koka staba un saburzījusies un salijusi un pēkšņi es ieraudzīju to sievieti 3D un visu viņas seju izdedzinātu ar cigarešu caurumiem, kopā ar ideju, ka to ir izdarījuši reliģiskie pretinieki-mikrorajona narkomāni. viņas seja bija kaut kas starp miesu un papīru, vaibsti ļaunās šausmās un sāpēs, un šis skats manī bija aptuveni stundu un es netiku no tā vaļā.
izskatās kā bāls cilvēks ar mierīgu seju kā mēnesi, ieplestām acīm un uzmestu kupri, bodyshop.
nedēļas nogalē labi izgulēšos un viss būs pāri.
pietiek ar jebkura tipa pieskārienu, lai sabruktu druskās ne tikai pats, bet arī visa rūpīgi koptā ilūzija par normālo un veselīgo dzīvi. šādi stāvokļi neizbēgami nāk kopā ar "halucināciju" pastiprināšanos. es neesmu stāstījis par savām halucinācijām, jo tas nav īsti tas vārds. tās nav balsis vai bildes, bet kaut kas starp attēlu, vārdu un domu, kas pēkšņi iešaujas tevī un drausmīgi nobiedē. ja to nepieraksta vai steigšus neracionalizē, izsakot prozā, to nevar atcerēties, jo tas vienkārši neierakstās ierastajās domāšanas struktūrās un nav ar tām atsaucams. tā top dzeja, jā, tā top dzeja. es varu pateikt vienu piemēru - toreiz tam pievērsu uzmanību, lai varētu precīzi izstāstīt ps.terapeitam. es nejauši aplūkoju uz staba uzlīmētu sludinājumu kur kaut kāda indiešu sludinātāja reklamēja veselību un dzīvesprieku nostiprinošās Hatha vai tml Yogas nodarbības, un viņas seja bija uzlīmēta uz koka staba un saburzījusies un salijusi un pēkšņi es ieraudzīju to sievieti 3D un visu viņas seju izdedzinātu ar cigarešu caurumiem, kopā ar ideju, ka to ir izdarījuši reliģiskie pretinieki-mikrorajona narkomāni. viņas seja bija kaut kas starp miesu un papīru, vaibsti ļaunās šausmās un sāpēs, un šis skats manī bija aptuveni stundu un es netiku no tā vaļā.
izskatās kā bāls cilvēks ar mierīgu seju kā mēnesi, ieplestām acīm un uzmestu kupri, bodyshop.
nedēļas nogalē labi izgulēšos un viss būs pāri.