(no subject)
Oct. 8th, 2007 | 03:56 am
vārtos kaut kur uz attīstības grīdas. tāpēc esmu pelnījis to rupjību, ko saņemu. kā dzīvnieku, ko sit ar koku pa muguru, ja viņš piekakā neīstās vietas. vai apstājas nenesdams sainīti.
man neklājas raudāt, ka provocēju prastumu, ko pats nekad nevienam nenodarītu. (es šajā ziņā esmu atsities savā tēvā - vienīgais savā ģimenē. nekad, bet pats esmu tik nenormāli besīgs - ar to vien, kāds esmu, un tad nu kā jēlu cilvēku tikai no gaļas kas apsēžas, pieceļas - un tur paliek mitrums no viņa jēlās gaļas, un tad viņu sit ar koku pa šo jēlo gaļu, jo kāpēc tā atstāj mitrumu sausumā, ko bija tik grūti panākt) vienmēr kaut kur uz sliekšņa stāvēšu, tā tas būs. kaut kāda kārtība lietiņās, disciplīna, precizitāte, dozēt to, kas nāk priekšā, pildīt solīto - tā jau ir cilvēka otrā attīstības pakāpe, tā jau ir cilvēka cienīga uzvedība. pieauguša cilvēka, kurš dzīvo un to labi zina uzvedība. bet kā lai es zinu? es neko no tā nesaprotu. es guļu puszviļus uz elkoņa un, pieņemsim, dzeru. man līdz kam tādam ir tikpat tālu kā līdz tai meitenei, pozitīvākajai meitenei šajā pasaulē ko esmu pazinis, kurai tikko nomira vīrs, atstājis ar 2 maziem bērniem un stāvoklī ar trešo, bet draugu albūmiņā viņa pēc šīs nāves ir nomainījusi profilbildi, uzlikusi tādu, kur viņi visi 4 piknikā smaida pilnām mutēm apkampušies, rokā pusaizkosta desu maize. un salikusi albūmiņus vairākus, ar nosaukumiem "vēl skaistākie mirkļi" un "(vīr)ucīša 34. dzimene", un uz komentāriem atbild ar animētajiem smailijiem, tiem, kas nevis vnk smaida, bet smejas vārtīdamies pa grīdu un griezdamies ap savu smailija asi.
man neklājas raudāt, ka provocēju prastumu, ko pats nekad nevienam nenodarītu. (es šajā ziņā esmu atsities savā tēvā - vienīgais savā ģimenē. nekad, bet pats esmu tik nenormāli besīgs - ar to vien, kāds esmu, un tad nu kā jēlu cilvēku tikai no gaļas kas apsēžas, pieceļas - un tur paliek mitrums no viņa jēlās gaļas, un tad viņu sit ar koku pa šo jēlo gaļu, jo kāpēc tā atstāj mitrumu sausumā, ko bija tik grūti panākt) vienmēr kaut kur uz sliekšņa stāvēšu, tā tas būs. kaut kāda kārtība lietiņās, disciplīna, precizitāte, dozēt to, kas nāk priekšā, pildīt solīto - tā jau ir cilvēka otrā attīstības pakāpe, tā jau ir cilvēka cienīga uzvedība. pieauguša cilvēka, kurš dzīvo un to labi zina uzvedība. bet kā lai es zinu? es neko no tā nesaprotu. es guļu puszviļus uz elkoņa un, pieņemsim, dzeru. man līdz kam tādam ir tikpat tālu kā līdz tai meitenei, pozitīvākajai meitenei šajā pasaulē ko esmu pazinis, kurai tikko nomira vīrs, atstājis ar 2 maziem bērniem un stāvoklī ar trešo, bet draugu albūmiņā viņa pēc šīs nāves ir nomainījusi profilbildi, uzlikusi tādu, kur viņi visi 4 piknikā smaida pilnām mutēm apkampušies, rokā pusaizkosta desu maize. un salikusi albūmiņus vairākus, ar nosaukumiem "vēl skaistākie mirkļi" un "(vīr)ucīša 34. dzimene", un uz komentāriem atbild ar animētajiem smailijiem, tiem, kas nevis vnk smaida, bet smejas vārtīdamies pa grīdu un griezdamies ap savu smailija asi.