(no subject)
Jan. 28th, 2007 | 03:19 pm
esmu par to jau daudz runājis, bet nomāc doma, ka nepārtraukti saņemu informāciju, kas citiem paliek apslēpta. spēja momentā aptvert un sajust cilvēka psiholoģisko profilu, izskaidrot viņa darbības, nolasīt viņa garastāvokli un iekšējo spriedzi, saprast, kā jāuzvedas, lai iekarotu simpātijas un uzticību. un īpaši - nemocīt ar savu vienveidību un nejutību.
esmu gandrīz drošs, ka nekad neesmu noticis tā, kā esmu jutis daudzus notiekam ar mani: viņš runā, runā, stāsta notikumu (neciešu notikumus!), vai gruzās, viss pilnīgi sevī, nepamanot, ka man raustās klausāmais, vai kļūst garlaicīgi. ir miljoniem cilvēku, kas uz dialogu vispār nav spējīgi. ja arī ir, tad tikai visu pārtulko pa savam un turpina atbildēt, nejūtot, ka nav sapratuši otra konversācijas vārdnīcu. nedz, ko tas otrs cilvēks saka, nedz - kā jūtas, nesaprot, ka sarunas nav bijis, neizjūt situāciju, jo ir sevī. akls un stulbs, kā teiktu svētais Pēteris.
un nekad nespēs, skatoties uz kāda cilvēka ķermeni, kad tas kāpj augšup pa kāpnēm, saskatīt kustības minimālo sliecību uz piekļaušanos, mazu drebēšanu mugurā "es bez tevis esmu kā skaida vētras plosīta", un vienlaikus arī tādu kā slimnieka spītību. informācija, kas paliek apslēpta, būtība, līdz kurai pats pētāmais objekts, iespējams, nav ticis savā pašanalīzē. mēs savu ķermeni no malas neredzam. es nezinu, ko saka manējais. lielākajā daļā situāciju - sasaistītību, nevēlēšanos atklāties un bailes pieskarties, visticamāk.
kāpēc par šo sāku runāt. ak jā. nevaru panest intonāciju, ar kādu mūsdienās notiek aizraušanās(ar literatūru, mūziku, kino, mākslu). kā cilvēki uzurpē to, kas viņiem patīk. un lepojas ar to, it kā tas būtu viņi paši. ar kādu lepnumu viņi stāsta par kaut ko savādu, tradicionālajai estētikai neatbilstošu, kas viņiem licies skaists. it kā tas kaut ko pierādītu. jā, tas pierāda, tas man izstāsta par jūsu bailēm nebūt.
who I am to tell you, jūs jautāsiet.
esmu bodyshop, un pārdodu tevi tev.
esmu gandrīz drošs, ka nekad neesmu noticis tā, kā esmu jutis daudzus notiekam ar mani: viņš runā, runā, stāsta notikumu (neciešu notikumus!), vai gruzās, viss pilnīgi sevī, nepamanot, ka man raustās klausāmais, vai kļūst garlaicīgi. ir miljoniem cilvēku, kas uz dialogu vispār nav spējīgi. ja arī ir, tad tikai visu pārtulko pa savam un turpina atbildēt, nejūtot, ka nav sapratuši otra konversācijas vārdnīcu. nedz, ko tas otrs cilvēks saka, nedz - kā jūtas, nesaprot, ka sarunas nav bijis, neizjūt situāciju, jo ir sevī. akls un stulbs, kā teiktu svētais Pēteris.
un nekad nespēs, skatoties uz kāda cilvēka ķermeni, kad tas kāpj augšup pa kāpnēm, saskatīt kustības minimālo sliecību uz piekļaušanos, mazu drebēšanu mugurā "es bez tevis esmu kā skaida vētras plosīta", un vienlaikus arī tādu kā slimnieka spītību. informācija, kas paliek apslēpta, būtība, līdz kurai pats pētāmais objekts, iespējams, nav ticis savā pašanalīzē. mēs savu ķermeni no malas neredzam. es nezinu, ko saka manējais. lielākajā daļā situāciju - sasaistītību, nevēlēšanos atklāties un bailes pieskarties, visticamāk.
kāpēc par šo sāku runāt. ak jā. nevaru panest intonāciju, ar kādu mūsdienās notiek aizraušanās(ar literatūru, mūziku, kino, mākslu). kā cilvēki uzurpē to, kas viņiem patīk. un lepojas ar to, it kā tas būtu viņi paši. ar kādu lepnumu viņi stāsta par kaut ko savādu, tradicionālajai estētikai neatbilstošu, kas viņiem licies skaists. it kā tas kaut ko pierādītu. jā, tas pierāda, tas man izstāsta par jūsu bailēm nebūt.
who I am to tell you, jūs jautāsiet.
esmu bodyshop, un pārdodu tevi tev.