(no subject)
Jan. 18th, 2007 | 01:06 pm
kāpēc esmu tik greizsirdīgs uz stulbumu, īpaši pozitīvo. tā saukto "dzīves apliecinošo".vai tas man atņem auditoriju?
lai arī par šo "dzīves apliecinošo" gribētu vēl daudz parunāt. pastāv uzskats, ka dzīves apliecinājums būtu attaisnojums visam nekvalitatīvajam. piemēram, tēze "mūsdienās fokuss ir uz kultūras procesu, nevis produktu". (ejiet dirst.)
lai arī, iespējams, esmu vienkārši greizsirdīgs. tāpēc, ka no dzīves neesmu saņēmis tikpat kā nekādus apliecinājumus.
lai arī par šo "dzīves apliecinošo" gribētu vēl daudz parunāt. pastāv uzskats, ka dzīves apliecinājums būtu attaisnojums visam nekvalitatīvajam. piemēram, tēze "mūsdienās fokuss ir uz kultūras procesu, nevis produktu". (ejiet dirst.)
lai arī, iespējams, esmu vienkārši greizsirdīgs. tāpēc, ka no dzīves neesmu saņēmis tikpat kā nekādus apliecinājumus.
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Jan. 18th, 2007 | 07:13 pm
palasot atpakaļ, liekas, ka iekaisuši introvertais, mizantropiskais un alkoholiskais gēns manī ir diezgan noturīgs, ka tā nebija tikai mirkļa poza - izveidot šo žurnālu. tomēr, kas, ellē, man lika, tikko iegājušam darbavietas virtuvē uztaisīt kafiju, kā atvainojoties, tēlotā vienkāršībā teikt apkopējai, kas mazgāja trauku kalnu izlietnē: "nu re kā i', no viena gala mazgā, no otra - smērē kopā".