(no subject)
Dec. 23rd, 2006 | 05:19 pm
šobrīd, svētku priekšvakarā, rezumējot savu dzīvi, var teikt tikai vienu: dzīvošana pielīdzināma tam, kā notiek attālināšanās aiz kalna-ne kalna, aiz dabiskā zemes apaļuma, jo tālāk uz priekšu, jo mazāk esmu redzams. šobrīd vēl saskatāms nedaudz no galvas, bet vairs nav roku, ar kuru kādu apkampt. to gan man arī nemaz nepietrūkst. pats es integrētu ķermeniski-prātīgu dzīves uztveri vērtēju daudz augstāk kā tikai idejisku, cik nav satikts spožu prātu, kas nespēj aptvert un apzināties paši sevi un atrisināt pavisam triviālas problēmas, kas saistīti ar viņu ķermenisko eksistenci. tomēr apmierinoša abu lietu integrēšana sāk kļūt nepatīkama, arvien vairāk savu fizisko eksistenci izjūtu kā apgrūtinošu. domāšanai ar katru dienu nepieciešams arvien vairāk resursu, jo paaugstinās dzīves sarežģītība; dažādas idejas, atlasītas no realitātes un silti welkomētas prātā, vēlas tajā arī funkcionēt, ne tikai karāties no griestiem nevajadzīgas kā svētku rotājumi. tomēr smadzeņu kapacitāte nepalielinās, mainās tikai prioritātes, līdz ar to sāk traucēt nepieciešamība ēst, dzimumtieksme, higiēnas vajadzības u.c. ja es izvilktu zelta zivtiņu - šo spēli ar sevi spēlēju vēl arvien - vēlētos tādu realitāti, kas ir pašorganizējoša. proti, praktiskie manas dzīves aspekti kā atsevišķa, autopoiētiska sistēma, kas veido savu struktūru, nesaistoties ar psihisko autopoiētisko sistēmu - prātu. sarežģīti formulēju, pats sistēmteorijās sapisies, tomēr tā ir vienkārša lieta - lai istaba kārtojas pati, paši labojas zobi un slēdzas līgumi. tāda nu tā kā būtu mana vēlmīte, gaidu zem eglītes.