Emociju sekss
Vieglā vīna reibumā, jau nokļūšana līdz viņa gultai bija izaicinājums.
Tā nebija šāda tāda gulta, bet gan īsta alpīnista gulta. Piestiprināta tuvu grieztiem, lai tajā iekļūtu bija jārāpjās uz pie sienas pienaglotajiem kāpslīšiem, gluži kā uz alpīnisma sienas.
Bet tas nav šķērslis, tas ir tikai papildus bonuss.
Viņš nejautājot iespieda mani savās rokās un sāka lēnām skūpstīt. Ausis, vaigu, kaklu.. Tad nedaudz izbijies pārstāja, vaicājot vai drīkst. Es neatbildēju ar vārdiem. Atbildēju ar skūpstu. Viņa rokas sakļāva mani vēl ciešāk un lūpas pieglaudās manējām vēl kaislāk. Viņa spēcīgais ķermenis maigi pārklāja manējo. Rokas haotiski darbojās ap atlikušo apģērbu, līdz viss bija norauts nost. Tas aizņēma varbūt 3 sekundes un viņš jau ienāca manī. Miers. Rimti, lēnām un maigi. "Es gribu tev likt justies ļoti, ļoti labi..."
Viņš nezināja, ka nejau sekss ar viņu man liks justies ļoti labi. Tas ir viņš pats. Viņa esamība blkaus. Es klusējot atbildēju ar skūpstu. Viņa rokas atspieda mani pret gultu un viņa ķermenis lēnām virzījās zemāk. Viņa lūpas bez atļaujas prasīšanas noskūpstīja manu plati atvērto kājstarpi. Un vēl, un vēl. Mans ķermenis baudā izliecās, elpa kļuva skaļāka. Tik pat ātri kā sācis, viņš to pārtrauca un atkal ienāca manī.
Šis nebūs uzbudinošais stāsts. Mans prāts nespēja atslēgties. Viņš ir vienīgais cilvēks, ar kuru nespēja. Prāts nevēlējās šo augumu savienošanos. Prāts kliedza, it kā mani kāds izvarotu. Es to vienlaicīgi gan karsti vēlējos, gan vēl karstāk nevēlējos. Visi mani orgasmi bija tēloti. Bet acīs gailošā bauda bija patiesa. Bauda būt viņam blakus kaut vai uz mirkli. Uz mirkli, kas nekad nebūs mūžība.
Es nogrūdu viņu nost un uzgūlos virsū. Lēnām izbaudīju savu spēju atvērt ķermeni plašāk, kamēr prāts aizveras ciešāk. 'Es vēlos tevi palaizīt. Paliec tepat" un es paliku, viņš slīdēja zemāk. Mans ķermenis knapi noturējās nesaļimis, kad viņš jau atkal bija nokļuvis tur lejā.
Es trīcēju. Bet ne jau no miesiskās baudas. Nē.
Izrāvos no viņa tvēriena un ļāvu sevi iegūt vēlreiz.
Viņš beidza un es ieziedos ar viņu.
Un es nemazgājos divas dienas. Tas bija vienīgais tuvums, ko varēju paglabāt sev nedaudz ilgāk. Ilgāk kā viņu pašu.
Blakus viņa gultai pie sienas bija maza arka. Tajā atradās divas sieviešu garās zeķes.
Sirds apmeta kūleni. Prāts izvēmās.
Aizbraucot mājās ap acīm bija melns, elpot nebija iespējams, tāpat kā kājas atsacījās klausīt.
Klusas elsas.
Domās dzirdu čukstus: "Es gribu tev likt justies ļoti, ļoti labi", uz kuriem skan manas sirds klusā atbilde: "Bet liki justies ļoti, ļoti slikti..."
Tā nebija šāda tāda gulta, bet gan īsta alpīnista gulta. Piestiprināta tuvu grieztiem, lai tajā iekļūtu bija jārāpjās uz pie sienas pienaglotajiem kāpslīšiem, gluži kā uz alpīnisma sienas.
Bet tas nav šķērslis, tas ir tikai papildus bonuss.
Viņš nejautājot iespieda mani savās rokās un sāka lēnām skūpstīt. Ausis, vaigu, kaklu.. Tad nedaudz izbijies pārstāja, vaicājot vai drīkst. Es neatbildēju ar vārdiem. Atbildēju ar skūpstu. Viņa rokas sakļāva mani vēl ciešāk un lūpas pieglaudās manējām vēl kaislāk. Viņa spēcīgais ķermenis maigi pārklāja manējo. Rokas haotiski darbojās ap atlikušo apģērbu, līdz viss bija norauts nost. Tas aizņēma varbūt 3 sekundes un viņš jau ienāca manī. Miers. Rimti, lēnām un maigi. "Es gribu tev likt justies ļoti, ļoti labi..."
Viņš nezināja, ka nejau sekss ar viņu man liks justies ļoti labi. Tas ir viņš pats. Viņa esamība blkaus. Es klusējot atbildēju ar skūpstu. Viņa rokas atspieda mani pret gultu un viņa ķermenis lēnām virzījās zemāk. Viņa lūpas bez atļaujas prasīšanas noskūpstīja manu plati atvērto kājstarpi. Un vēl, un vēl. Mans ķermenis baudā izliecās, elpa kļuva skaļāka. Tik pat ātri kā sācis, viņš to pārtrauca un atkal ienāca manī.
Šis nebūs uzbudinošais stāsts. Mans prāts nespēja atslēgties. Viņš ir vienīgais cilvēks, ar kuru nespēja. Prāts nevēlējās šo augumu savienošanos. Prāts kliedza, it kā mani kāds izvarotu. Es to vienlaicīgi gan karsti vēlējos, gan vēl karstāk nevēlējos. Visi mani orgasmi bija tēloti. Bet acīs gailošā bauda bija patiesa. Bauda būt viņam blakus kaut vai uz mirkli. Uz mirkli, kas nekad nebūs mūžība.
Es nogrūdu viņu nost un uzgūlos virsū. Lēnām izbaudīju savu spēju atvērt ķermeni plašāk, kamēr prāts aizveras ciešāk. 'Es vēlos tevi palaizīt. Paliec tepat" un es paliku, viņš slīdēja zemāk. Mans ķermenis knapi noturējās nesaļimis, kad viņš jau atkal bija nokļuvis tur lejā.
Es trīcēju. Bet ne jau no miesiskās baudas. Nē.
Izrāvos no viņa tvēriena un ļāvu sevi iegūt vēlreiz.
Viņš beidza un es ieziedos ar viņu.
Un es nemazgājos divas dienas. Tas bija vienīgais tuvums, ko varēju paglabāt sev nedaudz ilgāk. Ilgāk kā viņu pašu.
Blakus viņa gultai pie sienas bija maza arka. Tajā atradās divas sieviešu garās zeķes.
Sirds apmeta kūleni. Prāts izvēmās.
Aizbraucot mājās ap acīm bija melns, elpot nebija iespējams, tāpat kā kājas atsacījās klausīt.
Klusas elsas.
Domās dzirdu čukstus: "Es gribu tev likt justies ļoti, ļoti labi", uz kuriem skan manas sirds klusā atbilde: "Bet liki justies ļoti, ļoti slikti..."
