dzīves ceļš ir kā neizprotams, līkumots, kalnains, šķietami nebeidzams ceļš.. taisnību sakot, tas jau vairs nav pat tikai ceļš. tas visu laiku mainās un krustojas, un visu laiku, apzināti vai neapzināti tiek izvēlēts kaut kas vairāk vai mazāk svarīgs - kāda jauna doma, jauna atmiņa, jauna pārliecība, jauna sajūta, jauni ceļabiedri, vai tieši otrādi - kāda veca doma tiek aizmirsta, kāda jauna pārliecība kļūst par pieredzes pārbaudītām muļķībām, kāda vēl nesen pavisam jauna sajūta kļūst par ikdienu vai arī pazūd pavisam, liekot izmisīgi, taču bezjēdzīgi tai stiepties pakaļ, labi saprotot, ka tā vairs nav sasniedzama, tā vietā, lai palūkotos, vai tās vietā kaut kur nav parādījies kas cits.
gluži tāpat arī mainās izpratne par to, kāds tad īsti ir šis dzīves ceļš. pats ceļš jau nemaz nemainās - mainās tikai tas, kā mēs to redzam. ja gribēsim - redzēsim taisnu, vai nedaudz līkumainu ceļu, bez krustojumiem, bez ainavas un bez iespējas kaut kur nogriezties, ja ceļa mīksto un silto zemes segumu nomaina saplēstas pudeļu lauskas. bet, ja neesam nekustīgi plastmasas manekeni, kas pat galvu nevar pakustināt, mēs varam ieraudzīt daudz ko.. vai pa kreisi nav brīnišķīgs, noslēpumains mežš, kurā zeme klāta ar mīkstu zālīti? vai pa labi nav upe, kurai peldēt pāri? un, galu galā, vai mēs vispār atrodamies uz līdzena lauka, jeb jau sen atrodamies kādā sirreālā vietā, kas mazliet atgādina celtni, un kur mums priekšā ir simtiem, ja ne tūkstošiem gaiteņu, pa kuriem iet?

* * *

es eju un eju, un apstājos. apstājos, jo blakus ir logs. logu, protams, šeit ir daudz, taču nekad tā īsti nebiju pa tiem palūkojies, vienmēr tikai gājis garām. hmm.. logs.. man nav ne mazākās nojausmas, kas ir aiz loga, jo esmu pa šo interesantā paskata grotesko celtni klīdis tik ilgi, ka vairs tā īsti neatceros ne to, kas ir ārpus tās, ne to, kurā stāvā es esmu. pa logu ārā arī neko tā īsti nevar redzēt, vienīgi to, ka ir nakts, taču mani sāk pārņemt visnotaļ dīvainas, lai arī patīkamas, sajūtas.
es nekad neesmu kaut kur nopietni lecis. jā, bērnībā esmu lecis no šķūnīša jumta zemē un sniegā, taču tas nekas īpašs - šķūnītis nav augsts, tāpēc es zinu, ka kritīšu apmēram 2 sekundes un pēc tam viss būs kārtībā. es neesmu lecis nekur ar gumiju, vai ar izpletni, taču arī tas būtu līdzīgi kā lecot no šķūnīša. ilgāk - jā, biedējoši - arī, taču arī tad es zinātu, ka, ja vien gumija nebūs par garu, tā mani noturēs, un, ja vien izpletnis nebūs bojāts, tas mani lēni nonesīs līdz zemei. taču pavisam citādāk būtu lekt ārā, piemēram, pa logu, kurā kritienu un tā iznākumu nav iespējams paredzēt - kritiens var būt gan 1 gan 10 stāvus, lejā var būt matracis, upe vai asfalts. nekas nav zināms, taču tas viss - tik ļoti vilinošs. es pamanu, ka esmu pamatīgi iedziļinājies savās domās un jau ilgu laiku mīņājos uz vietas, it kā gatavojoties lecienam ar ieskrējienu. jūtu, ka šis nezināmais logs mani vinelaicīgi tik ļoti vilina un tik ļoti biedē, ka izlemt kļūst arvien grūtāk, taču vienlaicīgi tas, salīdzinājumā ar skaisto, taču grotesko celtni, kurā es atrodos, simbolizē brīvību. brīvību no sienām, brīvību no telpām, brīvību no važām, brīvību, kuras patieso izpausmi es jau sen esmu aizmirsis, jo šajās sienās šim vārdam ir pavisam cita jēga un nozīme. es vairāk neatļaujos vilcināties - ieskrienos, un....

..brīdī, kad atraujos no zemes - šajā maģiskajā "atpakaļ ceļa vairs nav" brīdī - pamanu kaut ko nebijušu un neizskadrojamu. es vairs neesmu cilvēks. tā vietā, lai no grīdas atrautos divas apavos tērptas kājas, no tās atraujas četras ķepas. esmu kļuvis par vilku, un tas šķiet tik pašsaprotami, it kā es vienmēr tāds būtu bijis, jo kurš normāls cilvēks gan labprātīgi lektu ārā pa logu? es liegi tuvojos loga rāmim, vēl aizvien neredzot un nenojaušot, kas atrodas aiz tā, un laiks gandrīz apstājas. šķiet, ka es šo pēdējo soli lidoju stundām, varbūt pat dienām, nedēļām vai mēnešiem, taču pat, ja laiks apstātos pavisam, piezemēties atpakaļ uz zemes šajā loga pusē vairs nebija manos spēkos.

pēc kāda laika esmu beidzot pietuvojies līdz pašam logam un, kaut arī stikla šajā loga rāmī nav, izlidojot caur to, sajūtos tā, it kā ar savu purniņu saplēstu loga rūti tūkstoš gabalos, kurus vairs nekad nesalasīt. laika plūsma jūtami paātrinās, kopā ar maniem sirdspukstiem, un es beidzot varu pavērties apkārt. manas iekšējās sajūtas no šī kritiena ir visnotaļ eiforiskas, tādēļ grūti, aplūkojot apkārtni, saglabāt loģisko spriestspēju. pirmais, ko pamanu, ir tas, ka šis nav ne pirmais, ne piecdesmitais stāvs. zem kājām nav nekā, kur piezemēties - tātad es vēl kritīšu, vismaz kādu laiku. otrais, ko pamanu - apkārt tiešām gandrīz nekā nav. redzu tikai to pašu skaisto, bet grotesko celtni, no kuras izlecu, un no ārpuses tā mazliet atgādina cietoksni. trešais, ko pamanu, ir tas, ka, neskatoties uz to, ka krītu zemē no nezināma augstuma, esmu neticami rāms. izbaudot šo kritienu un bezsvara stāvokli, mana sirds un dvēsele saka - "tā tam ir jābūt!" - un tas mani spēj nomierināt. man patiešām ir dziļi vienalga, vai kritiena beigās mani sagaida mīksts ezers, sniega kupena, asfalts, naži, vai varbūt šis tiešām ir patiess bezdibenis, kuram gala vienkārši nav. es šeit esmu, pirmkārt, lai izbaudītu kritienu. un nez kādēļ man šķiet, ka, ja kritīšu ar pietiekami lielu ātrumu, spēšu izkrist cauri jebkādām briesmām, kas vien apakšā varētu būt, tās pat nejūtot.

taču vēl pirms visa pārējā, es pamanu vēl kādu. vēl kādu meža zvēru, ko man, kā vilkam, parasti pienāktos saukt par pusdienām.. taču ne šoreiz. šoreiz vieglais vējiņš mūs abus pietuvina vienu otram klāt, mūsu actiņas saskatās, un mēs viens otra actiņās saskatām vienādas zvaigznītes. mēs zinam, ka šo garo kritienu baudīsim kopā. mēs abi palūkojamies lejup un mūsu actiņas iemirdzas vēl spožāk, redzot, ka gals vēl nekur nav manāms.

Current Mood: touched
Current Music: datoru dūkoņa