 |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
nakts. ārā ir nakts. tā nesen tikai parādījās, varētu teikt - uzausa. taču patiesībā tā jau tur bija pirms tam, un tā arī nekur nepazudīs, nekad. nakts, kura liek ieraudzīt tik daudz vairāk. nakts melnums, kas padara redzi tik stipri jutīgāku un liek ieraudzīt vissīkāko uguntiņu otrā pilsētas malā. nakts klusums, kurš liek dzirdēt pat maza grauzēja elpu blakus mežā. nakts vēsums, kas liek sajust jebkuru vājāko siltuma avotu jau no otra istabas stūra. nakts miers, kas tik spēcīgi ļauj sajust jūtas un domas, un nu jau vairs ne tikai savējās. nakts. ņem šo nakti! iepazīsti to! veries tajā, ieklausies tajā, sasildi to un sajūti to. iepazīsti to, un, pavisam nemanot, šī nakts kļūs par kaut ko pavisam citādu, kā iepriekš varētu likties. ļaudis mēdz baidīties no nakts - baidīties, jo nepazīst. baidīties, jo neizprot. baidīties, jo viņi tur neko neredz. taču nakts atdara mūsu redzi un tajā brīdī tā kļūst vēl gaišāka par dienu. un tikai tad Tu saproti, ka šī nakts nekur nepazudīs, un nekad nav pazudusi - tā ir mūžīga - vienmēr bija un vienmēr būs. arī jauna diena to nespēj aizsegt, jo mēs taču zinām, ka aiz šīs dienas tā joprojām ir, bija un būs. un nu, pateicoties naktij, arī dienā Tu redzi skaidrāk - katrs zāles stiebriņš ir kļuvis zaļāks, katrs koks kuplāks un katrs akmens - cēlāks. upe vairs nešalc kā viens vesels, jo katram vilnītim nu ir sava skaņa un savs veidols. katra sniegpārsliņa vairs nav tikai balts punkts, bet gan spīdīgs un sarežģīts kristāls. un, atsitoties pret zemi, tas atskan. kad dienai būs lemts iet, tā atkal atsegs savu māsu. taču tā nebūs cita nakts. tā ir tā pati nakts, kas vienmēr bija un vienmēr būs. tā pati, kuru ļaudīm ir tik grūti novērtēt. un tā nakts pārņem visu, padarot to arvien krāšņāku un vēl skaistāku kā līdz šim. tā ir visur. starp melniem palagiem un melnu segu, ap katru dejojošo sveces liesmiņu, katrā krūmājā, kur paslēpies dus kāds zvērs. un pat katrā visspožākajā spuldzē, pašā tās kodolā, dus bezgalīga nakts. ņem šo nakti! tā ir mana dāvana Tev. melnā samtā iesaiņota, ar spožu piena ceļa pušķi apsieta, tā nu ir Tava. un mana. mūsu - to, kuri ir iepazinušies ar nakti.
Tags: nakts, teksti
Current Mood:  mellow
Current Music: Draconian
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
dzīves ceļš ir kā neizprotams, līkumots, kalnains, šķietami nebeidzams ceļš.. taisnību sakot, tas jau vairs nav pat tikai ceļš. tas visu laiku mainās un krustojas, un visu laiku, apzināti vai neapzināti tiek izvēlēts kaut kas vairāk vai mazāk svarīgs - kāda jauna doma, jauna atmiņa, jauna pārliecība, jauna sajūta, jauni ceļabiedri, vai tieši otrādi - kāda veca doma tiek aizmirsta, kāda jauna pārliecība kļūst par pieredzes pārbaudītām muļķībām, kāda vēl nesen pavisam jauna sajūta kļūst par ikdienu vai arī pazūd pavisam, liekot izmisīgi, taču bezjēdzīgi tai stiepties pakaļ, labi saprotot, ka tā vairs nav sasniedzama, tā vietā, lai palūkotos, vai tās vietā kaut kur nav parādījies kas cits. gluži tāpat arī mainās izpratne par to, kāds tad īsti ir šis dzīves ceļš. pats ceļš jau nemaz nemainās - mainās tikai tas, kā mēs to redzam. ja gribēsim - redzēsim taisnu, vai nedaudz līkumainu ceļu, bez krustojumiem, bez ainavas un bez iespējas kaut kur nogriezties, ja ceļa mīksto un silto zemes segumu nomaina saplēstas pudeļu lauskas. bet, ja neesam nekustīgi plastmasas manekeni, kas pat galvu nevar pakustināt, mēs varam ieraudzīt daudz ko.. vai pa kreisi nav brīnišķīgs, noslēpumains mežš, kurā zeme klāta ar mīkstu zālīti? vai pa labi nav upe, kurai peldēt pāri? un, galu galā, vai mēs vispār atrodamies uz līdzena lauka, jeb jau sen atrodamies kādā sirreālā vietā, kas mazliet atgādina celtni, un kur mums priekšā ir simtiem, ja ne tūkstošiem gaiteņu, pa kuriem iet? * * * es eju un eju, un apstājos. apstājos, jo blakus ir logs. logu, protams, šeit ir daudz, taču nekad tā īsti nebiju pa tiem palūkojies, vienmēr tikai gājis garām. hmm.. logs.. man nav ne mazākās nojausmas, kas ir aiz loga, jo esmu pa šo interesantā paskata grotesko celtni klīdis tik ilgi, ka vairs tā īsti neatceros ne to, kas ir ārpus tās, ne to, kurā stāvā es esmu. pa logu ārā arī neko tā īsti nevar redzēt, vienīgi to, ka ir nakts, taču mani sāk pārņemt visnotaļ dīvainas, lai arī patīkamas, sajūtas. es nekad neesmu kaut kur nopietni lecis. jā, bērnībā esmu lecis no šķūnīša jumta zemē un sniegā, taču tas nekas īpašs - šķūnītis nav augsts, tāpēc es zinu, ka kritīšu apmēram 2 sekundes un pēc tam viss būs kārtībā. es neesmu lecis nekur ar gumiju, vai ar izpletni, taču arī tas būtu līdzīgi kā lecot no šķūnīša. ilgāk - jā, biedējoši - arī, taču arī tad es zinātu, ka, ja vien gumija nebūs par garu, tā mani noturēs, un, ja vien izpletnis nebūs bojāts, tas mani lēni nonesīs līdz zemei. taču pavisam citādāk būtu lekt ārā, piemēram, pa logu, kurā kritienu un tā iznākumu nav iespējams paredzēt - kritiens var būt gan 1 gan 10 stāvus, lejā var būt matracis, upe vai asfalts. nekas nav zināms, taču tas viss - tik ļoti vilinošs. es pamanu, ka esmu pamatīgi iedziļinājies savās domās un jau ilgu laiku mīņājos uz vietas, it kā gatavojoties lecienam ar ieskrējienu. jūtu, ka šis nezināmais logs mani vinelaicīgi tik ļoti vilina un tik ļoti biedē, ka izlemt kļūst arvien grūtāk, taču vienlaicīgi tas, salīdzinājumā ar skaisto, taču grotesko celtni, kurā es atrodos, simbolizē brīvību. brīvību no sienām, brīvību no telpām, brīvību no važām, brīvību, kuras patieso izpausmi es jau sen esmu aizmirsis, jo šajās sienās šim vārdam ir pavisam cita jēga un nozīme. es vairāk neatļaujos vilcināties - ieskrienos, un.... ..brīdī, kad atraujos no zemes - šajā maģiskajā "atpakaļ ceļa vairs nav" brīdī - pamanu kaut ko nebijušu un neizskadrojamu. es vairs neesmu cilvēks. tā vietā, lai no grīdas atrautos divas apavos tērptas kājas, no tās atraujas četras ķepas. esmu kļuvis par vilku, un tas šķiet tik pašsaprotami, it kā es vienmēr tāds būtu bijis, jo kurš normāls cilvēks gan labprātīgi lektu ārā pa logu? es liegi tuvojos loga rāmim, vēl aizvien neredzot un nenojaušot, kas atrodas aiz tā, un laiks gandrīz apstājas. šķiet, ka es šo pēdējo soli lidoju stundām, varbūt pat dienām, nedēļām vai mēnešiem, taču pat, ja laiks apstātos pavisam, piezemēties atpakaļ uz zemes šajā loga pusē vairs nebija manos spēkos. pēc kāda laika esmu beidzot pietuvojies līdz pašam logam un, kaut arī stikla šajā loga rāmī nav, izlidojot caur to, sajūtos tā, it kā ar savu purniņu saplēstu loga rūti tūkstoš gabalos, kurus vairs nekad nesalasīt. laika plūsma jūtami paātrinās, kopā ar maniem sirdspukstiem, un es beidzot varu pavērties apkārt. manas iekšējās sajūtas no šī kritiena ir visnotaļ eiforiskas, tādēļ grūti, aplūkojot apkārtni, saglabāt loģisko spriestspēju. pirmais, ko pamanu, ir tas, ka šis nav ne pirmais, ne piecdesmitais stāvs. zem kājām nav nekā, kur piezemēties - tātad es vēl kritīšu, vismaz kādu laiku. otrais, ko pamanu - apkārt tiešām gandrīz nekā nav. redzu tikai to pašu skaisto, bet grotesko celtni, no kuras izlecu, un no ārpuses tā mazliet atgādina cietoksni. trešais, ko pamanu, ir tas, ka, neskatoties uz to, ka krītu zemē no nezināma augstuma, esmu neticami rāms. izbaudot šo kritienu un bezsvara stāvokli, mana sirds un dvēsele saka - "tā tam ir jābūt!" - un tas mani spēj nomierināt. man patiešām ir dziļi vienalga, vai kritiena beigās mani sagaida mīksts ezers, sniega kupena, asfalts, naži, vai varbūt šis tiešām ir patiess bezdibenis, kuram gala vienkārši nav. es šeit esmu, pirmkārt, lai izbaudītu kritienu. un nez kādēļ man šķiet, ka, ja kritīšu ar pietiekami lielu ātrumu, spēšu izkrist cauri jebkādām briesmām, kas vien apakšā varētu būt, tās pat nejūtot. taču vēl pirms visa pārējā, es pamanu vēl kādu. vēl kādu meža zvēru, ko man, kā vilkam, parasti pienāktos saukt par pusdienām.. taču ne šoreiz. šoreiz vieglais vējiņš mūs abus pietuvina vienu otram klāt, mūsu actiņas saskatās, un mēs viens otra actiņās saskatām vienādas zvaigznītes. mēs zinam, ka šo garo kritienu baudīsim kopā. mēs abi palūkojamies lejup un mūsu actiņas iemirdzas vēl spožāk, redzot, ka gals vēl nekur nav manāms.
Current Mood: touched
Current Music: datoru dūkoņa
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Piedzīvojumi turpinās un nu esmu piedzīvojis arī alni, kuru iespējams ieraudzīt tikai ~1 metru no mašīnas..
Vislielākais momentālais šoks savā līdzšinējajā mūžā. Mašīnas priekšā parādās alnis un man tiek dota ~pussekunde lai to pamanītu un reaģētu, jo pēc pussekundes mana mašīna un alnis jau būtu viens vesels..
Reflektīvas bremzes īsu brīdi. Ass pagrieziens pa labi (uz grāvja pusi), un gandrīz uzreiz pēc tam atkal pa kreisi. Pa vidu starp abām darbībām 2 mašīnas riteņi zaudē saķeri ar ceļu, jo ir nolidojuši no asfalta uz nomales. Tajāpašā mirklī pa vadītāja logu pamanu dzīvnieka kāju, kurai zibenīgi pašaujos garām, 10-20 centimetru attālumā no mašīnas..
Būtībā jau tajā pašā mirklī stūre ir pagriezta atkal virzienā uz ceļa, un riepas uznes mašīnu atpakaļ uz ceļa.
Gala rezultātā, ne man, ne pasažierim, ne alnim, ne mašīnai nav ne skrambiņas :)
Bet vai nevajadzētu kaut ko darīt, lai aļņi nešķērso ielas vietās, kur nav aļņu pārejas? Jo šajā vietā nebija.. Ziniet, aļņu pārejas - tās dzeltenās zīmes ar aļņa attēlu..
P.S. tas alnis bija ļoti, ļoti skaists.. Tas bija pirmais ko pamanīju....
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
šodien pirmo reizi iebraucu grāvī, pie tam vēl esot pie stūres.
vienkārši fantastiskas sajūtas, iesaku visiem vismaz reizi mūžā izmēģināt!
īsumā:
braucu pa ceļu, ārpus pilsētas. vispār sen nebija redzēti tik slikti apstākļi braukšanai - ceļš apledojis, bedrains, pie tam apledojis tā, ka izskatās ka nav apledojis, migla, redzamība 50-100 metri. beidzās asfalts. tā kā ceļš bija diezgan bedrains, braucu uz apmēram 70km/h un jutos diezgan droši (braucu ar džipu, ne ar savu mašīnu). pie kaut kādas bedres mašīna par daudz palecās (acīmredzot nolietoti amortiņi - laikam tomēr noderīga lieta :D ) un izgāja no savas ierastās līnijas, pēc kā sekoja ķēdes reakcija - līdz kreisajai malai, līdz labajai, līdz kreisajai, (varbūt bija vēl vien cikls "labā-kreisā mala" bet tik smalki nepiefiksēju), grāvis (neliels, tāds maziņš grāvītis kā daudzās ceļmalās). Tieši pirms nobraukšanas no ceļa ātrumu bija izdevies samazināt līdz 30 max (drīzāk gan 10-20), tā ka grāvī nevis ielidoju bet iebraucu, un nevis ietriecos, bet apstājos. džipam, protams, ne skrambiņas, taču ja tā vietā būtu bijis mans opelītis, tad gan kaut kas būtu uzsists. te tev nu bija džips ar super-duper 4 wheel drive (tas gan tika ieslēgts tikai tad, kad jau bija zaudēta kontrole). amortiņus ir vērts pārbaudīt, pirms dodas ceļā pa ne-asfaltētajiem ceļiem :)
bet vispār.. sajūtas tiešām bija fantastiskas. un priecājos, ka tā notika - uzskatu, ka tā 5-10 sekunžu garā "praktiskā nodarbība", kurā es mēģināju atgūt kontroli pār mašīnu, bija ļoti noderīga :)
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
lūdzu! tas Tev! ņem droši, es Tev to dāvinu. kas tas ir? tā ir mana uzticība. jā, tā bija mana, bet nu tā pieder Tev. vari to nēsāt sev visur līdzi, vai nolikt mājās uz plauktiņa. vari spēlēties ar to, vai paglaudīt. tagad tā ir Tava - vari darīt ko vēlies. tikai neaizmirsti par to nekad, citādi nomirs badā.. lūdzu, ņem šo - arī tas ir Tev! tie ir mani sapņi. nē, Tu nevari tos neņemt. tā taču ir dāvana. es zinu, nav jau nekas daudz - lielākā daļa ir tukša, taču dāvinātiem zvēriem taču zobos neskatās, vai ne? Tu vari tos piepildīt! kad tie ir pilni, tad tie ir ļoti mīļi un jauki - Tev noteikti patiks! taču uzmanies, jo ar tukšu vēderu gan tie mēdz būt mazliet nikni. taču es ticu, ka Tu tos visus noteikti vari piepildīt. Tu taču vienmēr esi labi sapratusies ar zvēriņiem! pagaidi, neskrien vēl prom. man ir vēl kaut kas priekš Tevis. ņem! tās ir manas asaras. ko Tu ar tām darīsi? tu tās vari izšķirot. dažas ir prieka, dažas - bēdu. prieka asaras Tu vari atstāt savā istabā un turēt klēpī. tās Tev vienmēr palīdzēs un liks justies labi, ja vien varēsi tās atrast - tās mīl paslēpties. tāpēc turi pie sevis, lai neaizmūk pavisam. bet nepatriec arī bēdu asaras - viņas taču arī ir dzīvas un nav vainīgas, ka piedzima no bēdām. neturi tās pārāk tuvu, ka neiekož, taču neaizmirsti par tām un nelaid arī prom - citādi pasauks visu baru un nāks atpakaļ. un lūk, vēl pēdējā dāvana - mana zvaigzne. laikam nav Tev jāstāsta par to - Tev taču pašai arī ir zvaigzne ko Tu allaž turi pie sevis. tikai neturi manu zvaigzni pārāk tālu no savējās. lai viņai nav vientuļi. lai tā spīdētu tik pat spoži kā Tavējā. tas laikam arī viss.. ko? Tu vēlies arī manu laimi? bet Tev taču pašai bija.. kur palika? nu labi, ņem arī. tikai uzmanīgi - tā ir ļoti trausla. nesasit. un nepazaudē. un lūdzu neaizmirsti nekur. tā man ir vienīgā..
Tags: domas
Current Music: Prāta Vētra un Dimmu Borgir
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous 
thoughtful![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
