| Aprakstot pieredzes fenomenus, pirmais, kas izpaužas ir attieksme tad vērtējums, un tikai tad var sacīt ir arī redzami fakti (proti, uztvertie fenomeni), kas ir radījuši gan attieksmi, gan vērtējumu. Katra subjekta pieredze ir unikāla, un tās verbalizētā forma lai cik tā būtu atklāta nekad neizteiks individuālā pārdzīvojama būtību. Kultūra mūs māca izturēties savādāk pret uztveres fenomeniem un valodu uzliekot par pienākumu subjektam pieņemt, ka tas dzīvo sabiedrībā un verbalizācija ir esencialā. Taču nebūt tā nav: pieredze ir individuāla, nepastarpināta, tā ir savas apziņa, tvērums laikā. Kā subjekts izjūt laiku ir atkarīgs no pieredzes intences un vērtībām, kas ir iepriekš dotas. |