"Tāpēc logoterapijas uzdevums ir nodrošināt atbildības uzņemšanos un jēgas atrašanu. Cilvēks ir būtne, kas nelīdzinās nevienai citai dzīvai radībai, tāpēc viņa saslimstības nav izskaidrojamas ar dziņu mehāniku, refleksoloģiju vai biheiviorismu. Cilvēka pārprašanu (un līdz ar to arī jēgas izzušanas nodrošinājumu) Frankls saskata redukcionismā, proti, bioloģismā, psiholoģismā un socioloģismā, kurā tiek ignorēts logoss un cilvēka eksistences personālisms. Cilvēka būt ir "būt citādi", visa būšana ir saistoša attieksmes eksistence (Bezogen-sein). Frankls norāda, ka, piemēram, neirotiķiem lielākoties pat ir ļoti pieņemami, ka slimība tiek izskaidrota bioloģiski, psiholoģiski vai socioloģiski, atsaucoties uz iedzimtību, bezapziņu, apkārtni, audzināšanu u. tml. Šādi tiek veicināta bezatbildība un atteikšanās no brīvības. Neirotiķim ir raksturīga arī aplama attieksme pret laiku, tāpēc logoterapija viņam cenšas iemācīt drosmīgi stāties pretim nākotnei, būt darbīgam, mīlošam un prast ciest tagadnē, bet pagātnē saskatīt dzīvotās dzīves vērtību. Frankls norāda, ka arī ciešanām un pacietībai ir jēga, taču straujās dzīves pārņemtie to nepamana un neprot izmantot."
"Dostojevskis ir teicis: "Es bīstos tikai vienu — nebūt savu ciešanu cienīgs." Šiem vārdiem gana bieži jāiešaujas galvā, ja iepazīst tos martīros cilvēkus, kuru izturēšanās nometnē, kuru ciešanas un nāve apliecina cilvēka pēdējo un nepazaudējamo iekšējo brīvību. Viņi visnotaļ pamatoti varētu teikt, ka ir bijuši "savu ciešanu cienīgi". Viņi ir pierādījuši, ka īstās ciešanās ir veikums, ka tās ir iekšējs sasniegums. Cilvēka garīgā brīvība, kuru nevar atņemt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, ļauj viņam ari līdz pat pēdējam elpas vilcienam atrast izdevību jēgpilni veidot savu dzīvi. Jo jēga ir ne tikai darbīgai dzīvei, kura cilvēkam sniedz iespēju radoši īstenot vērtības; un nejau tikai baudošai dzīvei ir jēga, proti, dzīvei, kas cilvēkam dāvā izdevību piepildīt sevi skaistā pārdzīvojumā, mākslas vai dabas pārdzīvošanā; dzīve saglabā savu jēgu arī tad, kad - kā, piemēram, koncentrācijas nometnē - nepiedāvā gandrīz nekādas izredzes radoši vai pārdzīvojoši īstenot vērtības, drīzāk jau tā piedāvā vēl tikai pēdējo iespēju jēgpilni veidot dzīvi, proti, veidā, kā cilvēks ievirza savu tebūtmi pret ārēji uzspiestajiem ierobežojumiem. Radošā un baudošā dzīve viņam jau sen ir liegta. Taču jēga ir ne tikai radošai un baudošai dzīvei, ja dzīvei vispār ir kāda jēga, tad jēga ir jabut arī ciešanām. Ciešanas taču kaut kā iederas dzīvē, gluži tāpat kā liktenis un miršana. Posts un nāve tikai arī padara cilvēka tebūtmi par kaut ko veselu.
Vairumu lielākoties nodarbināja jautājums "Vai mēs izdzīvosim nometnē?". Ja neizdzīvosim, tad visām šīm ciešanām nav nekādas jēgas. Savukārt mani nodarbināja pavisam cits jautājums -vai visām šīm ciešanām, nāvei mums visapkārt ir jēga? Ja nav, tad galu galā nav ari nekādas jēgas izdzīvot nometnē. Jo dzīve, kuras jēga pastāv vai zūd tikai tāpēc, ka izdodas vai neizdodas glābt dzīvību, proti, dzīve, kuras jēga ir atkarīga no šādas nejaušības žēlastības, šāda dzīve īstenībā nemaz nav tā vērta, lai vispār tiktu dzīvota." |