Ja man nākas uzdot jautājumu Kādas ir manas attiecības ar filosofiju? - man būtu neiespējami viennozīmīgi attbildēt. Man nāktos runāt metaforās, lai kaut cik aptvertu un aprakstītu ainu, kas atklājās pēc šāda jautājuma uzdošanas. Vistiešākā atbilde būtu norādīt uz kādām pilsētas drupām Grieķijā un sacīt, ka tās līdzinās manām attiecībām. Kaut kas sens un antīks, modernas pasaules ieskauts un reizē tikai drupas. Pagātne pretstatā tagadnei, kā to ironiski varētu izsacīt savādāk. Divas dažadas vērību sistēmas, kā divi dažādi laikmeti, kas sadurās vienā punktā - tagadnē. Tas nedz nozīmē to, ka filosofija ir muļīga, nedz to, ka dzīve, kāda tā paverās ikdienā ir muļķīga. Abas ir muļķīgas un ne viena, jo jebkuru no abām muļķīgu visticamak padara fons, kurā to aplūko. Muļķīgs liktos debeskrāpis, ja tas būtu attēlots senu celtņu ieskauts, un tik pat muļķīgi mums šķistu kāds pusagruvis templis, ko ieskutu modernā apbūve tik cieši, ka šķistu, ka tās ir atliekas, ko saglabā sentimenta pēc, jo citi iemesli ir jau aizmirsti. Pēdējais man drīzāk šķistu vairak skumji kā muļķīgi, jo esmu veidots kā sentimentāla būtne un man vienmēr raisa skumjas pasaule, kas izīcina skaisto kas tuvs cildenajam.
Tāpat to varētu iezīmēt ar kādu fotografijas reprodukciju, kas man senāk atradās pie sienas. Tajā bija attēlos skūpsts, ko komentēja uzraksts "Dzīvi var pārdot, bet to nevar nopirt atpakaļ. Tikai nozagt." Līdzīgi varētu sacīt par filosofiju - tā ir pārdota. Mēs gan nezinam kam un kurs to ir izdarījis un kā. Bet tie būtībā nav risināmi jautājumi - jo tajos nav atrodama vienozīmīga atbilde. Jo runa nav par stāvokli pirms un pēc pārdošanas, bet par procesu, kas ir noticis. Protams, varētu uzsākt sarunu par tā saukto "akadēmisko filosofiju", bet man tas šķiet lieki un nevajadzīgi. Kāpēc? Ļoti vienkārši. Manuprat tā līdzinās teātrim, kur aktieri pastaigājas pa skatuvi un cenšas iztēloties un arī pārliecinat skatītājus, ka notikumi un dekorācijas ir īstas - no tā cik parliecināšana būs ietekmīga ir atkārīga lugas uzveduma kvalitāte. Bet cēlienam beidzoties visi atopas zālē, un ilūzija par uzveduma patiesumu lēnām izgaist. Tēli kļūst par aktieri, aktieri par cilvēkiem, bet cilvēki dzīvo cilvēcisku dzīvi un nespēle savas lomas ārpus skatuves. Tādi ir noteikmui. Kaligula pārnakot majās kļūst par tēti, un prostitūta par māti. Eņģeļi un burviji par parastiem cilvēkiem bez pārdabiskām spējām. Vai vēl labāk - tā ir vienkārši pastaiga par drupām, kur visi cenšas iztēloties, ka nekas nav sagruvis.
Un tai pat laikā ir nenoliedzami, ka filosofija manā dzīvē ieņem būtisku vietu - jo nespēju savu dzīvi izteloties vai iedomāties bez tās. Galvenokārt tā ir pievienotā vērtība, kas pati par sevi nepastāv. Tā jārada katru reizi no jauna, iztēlojoties to, kam un kapēc man ta ir svarīga. Tā brutāli izsakoties ir jānozog no grāmatām no autoriem, ka ir padarīti par klasiķiem. Tā nekad nav mana, tā vienmēr ir sveša un nesaprotama - tā ir upe, kas aived tumsā, jo ved pa neizdibināmiem domu ceļiem. Vienīgā karte, kas ir ir teksts un lai šo karti lasītu tā ir jāatšifrē. No atšifrēšnas veiksmīguma ir atkarīgs ceļš pa kuru dodos un vietas, ko apmeklešu. Nekad nav iespējams izstaigāt visu un nekad nav iespējams doties pa vienu un to pašu ceļu divreiz.
|