Cik smagi var noželot žēlsirdību, līdzjūtību un saprātu - nerunājiet ar mani par cilvēkmīlestību, es pārvēršu savu sirdi akmenī un sasaldēju to.
Prātā atkal Nīčes atziņa, kad man novēlēja, lai man labi klājas - nevis no sirds, bet no riebuma. Un tas atsauc atmiņā, ka tikai dékadents acīs līdzjūtība kā līdzcietībai un pārspīlētam žēlumam pret citu ir vēl nozīme, tāds žēlums ir otra cilvēka pazemošanā un aiz tās slēpjas milzīgi neiecietība.
„Nekad nevajag aplēst lietas citādi kā saistībā ar mūsu interesēm. Katrai ziedoto būtņu eksistences pārtraukšanai attiecībā pret mums nav nekādas vērtības. (..) tad, sekojoši, ja mums gaidāms kaut mazākais labums vienā no šiem gadījumiem, mums bez jebkādas nožēlas tas jāvērš sev par labu, jo pilnīgi vienaldzīgā lietā, ja esam prātīgi un pārvaldām šo lietu, mums tā jāpavērš uz pusi, kādā tā mums ir izdevīga, nedomājot par to, ko tajā var zaudēt pretinieks, jo nav nekādu saprātīgu samēru starp to, kas skar mūs, un to, kas skar citus. Vienu mēs sajūtam fiziski, otrs pie mums atnāk morāli, un morālās izjūtas ir maldinošas, patiesas ir tikai fiziskās sajūtas (..).” un „Tāds nu tu esi, cilvēk, kas uzklausi tikai savas kaislības! Mežonīgu tuksnešu tālumā tīģeri šausminātos par taviem ļaunajiem darbiem.” |