Kristofers Marlovs

Maucība un cieņa

Stāsts

"Šis vīrs bija padarījis pestīšanas darbu par greznuma priekšmetu, atrazdams īpašu evaņģēliju smalkajām aprindām. Grēku piedošana bija pārvērsta par sportu, apgrēcība kļuvusi par sacensības arēnu, kur balvu guva pats ļaunākais. Te meklēja ne vien nabaga grēcinieku dvēseles, bet arī upurus, ar kuriem varētu izpirkt savus grēkus, piespiežot citus atpirkties ar lieliem ziedojumiem."

/Augusts Strindbergs/

Jaunais intelektuālis Aleksis Z. sēdēja tumšā celle, gaidot savas nāves izpildes mirkli. Visā savā dzīvē viņš nebija veltījis n mirkli ticībai, bet tagad rokas viņam žņaudzās žestā paužot padevību pret debesīm. Balss čukstēja vārdus, kam bija pazudusi skaņa un zudusi jēga. Prātā nenāca ne viena no lūgšanām, kas ticības mācību stundas tika skandētas. Viņš nevēlējās mirt. Nāve. Viņam bija tikai astoņpadsmit. Puiša dzīve bija sākusies tikai pirms gada, bet tagad saule jau rietēja pie horizonta. Tas līdzinājās rozes pumpuram rudenī, ko austošās gaismas stari rīta agruma izgaismos atklājot ledainos salnas pieskārienus. Pumpuri sačervelējās, kad nesaudzīgi tos skar auksti un aukstasinīgi glāsti.

Cellē valdīja klusums, tumsa un drēgnums. Tā bija akla vientulība. Puiša skats klīda tumsā, bet nespēja to satvert. Tumsā virmoja koši un krāsaini ņirbuļi. Cilvēka acs nekad nespēja saskatīt īstu tumsu, to vienmēr aizsedz Majas plīvurs – cerība. Alekša Z. sejā nebija kustējies ne vaibsts, taču acis grauza ārprāts, kas nemanāmi lauzās uz āru saules ripas gaismai lēnām tuvojoties celles logam, pārvarot un izgaismojot zemes. Kad gaismas stari skars jaunā cilvēka acu trauslos plakstus, tai pat laikā vai mirkli vēlāk viņu gaidīja nolemta nenovēršama tikšanās ar giljotīnas asmeni.

Vienīgais kas puisi mocīja spēcīgāk par bailēm no nāves bija naids pret sievietēm. Tās bija pie vainas tam, ka nu viņas atradās šeit. Bet, ja ne viņas visa, tad šī viena bija pie vainas noteikti. Šī kokote Kolakija, nodevīgā un nevainīgā būtne ar visjaukākās sievietes dabu. Tā bija viņa, kā vainu nu bija lemts izpirkt zēnam, kam dzīve vēl tikai skāra tā maigos, sapņiem apdvestos nomoda mirkļus. Alekša Z. rokas žņaudzās dūrēs, nagi iecirtās ādā. Asins neplūda. Trulas sāpes izskrēja cauri pārspriegotajām dzīslām. Iztēles radītie māņi izsūca dzīvības dvesmu ik mirkli vairāk un vairāk, atstājot telpu ledaini aukstu un tukšu. Nāve ir daudz patīkamāka dāvana par nāves gaidīšanu. Gaidīt nāvi jebkuram cilvēkam ir pārbaudījums, Aleksim tas bija neciešami, viņš brīžiem tumsā sajuta pieskārienus. Glāsti. Vēsi un ekstazēti sāpīgi kā glāsti, ko cilvēkam vienīgi spēj dāvāt nāve.

Zēna atmiņa reflektēja. Tajā atstarojās un kropļojās visas atmiņas. Aizgājusī dzīve tapa par murgu, bet tukšums, kas tuvojās, aizmigloja prātu. Vien neesamība tuvojās otrai, bet pa vidu bija eksistence, kas baidīja ne vien sevi, bet to, ka nemaz nebija. No tukšuma iznira stāsti un pārdomas. Miroņa galva runā. Balsīs. Kliedz klusums. Dzirdētais bērnības nostāsts, vecmāmiņas balsī runāja: „Galvas ko nocērt giljotīna runā. Kad asmens skar kalu pāršķeļot miesu un iezīšoties ķermenī tas vienīgi atdala galvu. Cilvēks nemirs. Jūs saprotat – nemirst. Mirst viņa miesa lēnām un tikai vēlāk. Galva izdzīvo un jūt. Acis turpina redzēt, ausis dzirdēt un mēle čukst dvēseles reģēto paradīzes vai elles vārtu priekšā. Baisākie čuksti ir grēcinieka dvēseles elsa, kad tā top iesviesta elles nebūtībā. Kad divas mūžības saskaras – nemirstīgā dvēsele un nedziestošās ugunis.” Pār Alekša Z. acīm pārskrēja izmisuma trīsas. Gaidīt bija necilvēcīgi.

– Man šķiet Jūs esat nobijies, jaunais cilvēk, – no tumsas atskanēja parupja vīrieša balss. Jaunais puisis notrīsēja vēl spēcīgāk. Caur telpu skrēja īsas, vieglas un vēsas vēja brīzes. – Šķiet, ka jūsu ceļš ved tikai viena virziena, – tā pati balss rupjā, monotonā tonī turpināja – Ticība Dievam, manuprāt, no šāda viedokļa ir bezjēdzīga. Ticībai vajadzētu būt sirdsšķīsto ļaužu prioritātei, ne šādu morāli pagrimušu jaunekļu spēlei kā Jūs.

Aleksis Z. turpināja dziļdomīgi klusēt. Negaidītā svešā klātbūtne viņa radīja dīvainas izjūtas. Tas nebija bailes. Viņš mēģināja sev to iestāstīt. Tam, kam rīta gaisma izdzēsīs pēdējo eksistences palieku trauslā un nožēlojamā ķermenī nevajadzētu just bailes no cilvēkiem. Tas būtu muļķīgi. Puisim nebija vairāk ko zaudēt. Mazāk arī ne.

– Jūs taču neteiksit, ka vēlaties turpināt ticēt Dievam? Kādēļ to gan darīt, apzinoties, ka Jūsu ceļi ved turp, kur nevēlaties nonākt. Vai tādā gadījuma nebūtu saprātīgāk atteikties no šādas ticības, pieņemot pārliecību, ka nāve ir pilnīga aizmirstība, ka nāve nozīmē tukšumu, vistīrāko nebūtību. Kādu laiku vēroju Jūs centienus notēlot ticību. Varbūt tā tomēr nevajadzētu saukt šo smirdīgo teātri? Jūs neesat aktieris, man šķiet!

– Klusu! – nomurmināja puisis. – Klusu! – viņš iekliedzās.

– Klusu, klusu, klUSu, k l u sū, – mēdījās atskaņa. Tad skaņā pagaisa. Tumsa to apēda ar visu tās mēdīšanos. Tukšums.

– Kam Jūs, pavēlat klusēt? Kam? Sev? – čukstēja svešā balss. – Manā pasaulē nav klusuma, tāpat kā tajā nav aizmirstības. Man pasaule ir tā, kur cilvēku vienmēr nomoka pretējais – atmiņas un sirdsapziņa.

Telpā nebija atbalss, svešais runāja un runāja, bet skaņa pazuda neatstarojoties no sienām it kā to aprītu melnais bezdibenis ap puisi. Tumsa noslēpa sevī tumsu, kā patiesība protas sevī noslēpt patiesību un meli mīl vienīgi melus. Aleksis Z atradās tumsas sirdī – tur kur neviens nealkst nokļūt, bet nonāk visi vien pēc otra sekojot savas sirds balss aicinājumam, vietā, kas ir vispārdrošāko jaunības sapņu piedzīvojumu kāres objekts. Bet zaudējot nevainību, cilvēks zaudē arī kāri piedzīvot šo ceļojumu, taču neizbēgami nolemj tā piedzīvošanai. Burvība bija zudusi un melnā tumsa ap puiša ķermeni sabiezēja.

– Jūs trīcat no aukstuma vai bailēm?

Jauneklis nebija pamanījis savu muskuļu vieglo konvulsīvo raustīšanos, bet nu to izjuta pilnība – un tad ledaini vēsa elpa uz kakla pie kreisas auss.

– No manis Jums bīties neklātos, tas vairs nebūtu nedz Jūsu, nedz manis cienīgi. Bīstas vienīgi muļķi un gļēvuļi, tādi cilvēki, kam nav sirds! Bet Jums tā ir, karsta, drosmīga un asiņaina. Vēl vakar Jums tā bija, vai ne?

– Rimstieties. Rimstieties, gana! Jūs ņirgājāties par mani tā – it kā Jūs nebūtu mans kameras biedrs, bet ...

– ... bet vai tad es esmu? – vēl izsmējīgāk ieaurojās balss. – Necienīgi no tika jauna un izglītota cilvēka kā Jūs dzirdēt tik pazemojošus vārdu. Vai maz varu pretendēt uz tādu kameras biedru, vai vēl vairāk uzdrošināties būt par kameras Jums, Alekša jaunskungs... Pardon, Z. kungs.

Viņš aprāvās. Iestājās dziļa un tukšuma pilna pauze.

– Nevēls Jūs pārlieku apgrūtināt ar dzīves sīkumiem, bet laika ir atlicis maz, – balss dīca, - lai gan pašlaik vēl valda, saules ausma nav aiz kalniem. Pareizāk sakot ir, bet aiz viena nevis daudziem. Un mūsu saruna vēl pat nav uzsākusies, jo Jūs klusējat. Bet kā tad ar grēksūdzi? Jums patiesi nav šīs jaukās vēlmes atvieglot savu dvēseli, var gadīties, ka tā būs par smagu vai diegs par vāju, jebšu Jums nav bails. Kaut es maldītos, un Jums būtu bails.

– Dolce far niente, Monsieur ... Nedzirdēju jūsu vārdu, nevar būt, ka jūs to neminējāt. Tas būtu bijis nepieklājīgi no Jūsu puses. Divu svešinieku saruna ir tikpat iespējama kā divu ziloņu draudzība Sahāras tuksnesī, - puiša balss mazliet drebēja, taču tā pauda dziļu apņēmību samulsināt nezināmo tumsā ar pēkšņu, taču iespējams nebūt ne negaidītu uzbrukumu. – Jūs man piedēvējat bailes, tas nepārprotami ir skaisti un cildeni no jūs puses. Nemaldīgi un precīzi. Tomēr atzīsiet taču, ka šī cilvēkam ir vispatiesākās stundas dzīvē – horae ante mortis ultima horae est. Jums nepašaubāmi ir zinās šis Šopenhaurea aforisms.

– Valodas, mon ami, neapšaubāmi Jūs protat, par to liecina Jūsu daiļā izruna un neizsakāmi beļģiskais akcents, taču šoreiz Jūs maldāties pirmsnāves stundas nav tās lieliskākās, tā nu tas ir un neko tur darīt nevar, un pat nevajag. Tas būtu lieki. Kā mēdza sacīt mana nelaiķē māte, neum ante mortem beatus, un memento moris, memento vivere. Bet tie visi ir maldi un ļoti cilvēcīgas muļķības... Taču man priecē Jūsu drosme pievienoties mūsu sarunai ar vērtīgām, nudien vērīgām atziņām.

Balss bauroja un bauroja, smējās un lēkāja, bet atbalss nebija, skāņa bija sekla un dziļa, jaunekļa sirds sažņaudzās un lēnām sāka rikšot jauna kumeļa ātrumā. Prom, prom, prom no šejienes un prom no balss, kuras ledainie pieskārieni dedzināja.

– Fais ce que voudras, un lai pārējie dara tāpat – nemulstiet, dieva nav tāpat kā nav sātanu, to esam sagudrojuši mēs paši. Nav pat nāves, rīt no rīta tiks nocirsta galva, bet nāves nebūs. Vai tas nav burvīgi? Apburoši? Un nebūs pirmsnāves čuksta, nebūs vārdu...

– Rimstieties! Jūs melojat!

– Par ko? Par ko tad tā, mans kungs?

– Jums, tik pat labi kā man droši vien skaidrs, ka šiem filosofiskajiem murgiem nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Pat Sokrāts nomira kā vienkāršs cilvēks.

– Bet Jums jāatzīst, ka skaisti. Ne katrs prastos tiks skaisti to paveikt – arhē agathē, teleutē kalē kai chalepa ta kala.

– Ha, ha, ha... Un tas ir vis ko jūs spējat sacīt, pirms brīža man šķita jūs provējāt izlikties man par zinošu un bīstamo, un piedēvējāt man bailes. Vair man nav bails, nudien nav.

– Jūs pārspīlējat manas vēlmes, Z. kungs, vai iespējams Jums tomēr ir vēlme lai uzrunāju Jūs par jaunskungu...

– Nosauciet labāk pats savu vārdu, Jūs, mērgli!

– Ak, kā Jums tīk, atļauju izvēlēties to manā vietā, man šo te vārdu ir pārlieku daudz, lai ņemtos tos visus nosaukt pašlaik. Izvēlieties pats.

– Muļķis, jūs esat muļķis, vai izliekaties par tādu.

– Tas ir Jūsu uzskats vai pārliecība?

– Jūs neesat vārda vērts.

– Man būtu tādam jābūt, vārda vērībā? Racionāli kalpot viņam, vienīgajam un patiesajam vārdam?

– Kam?

– Jums, mans Kungs un Kēniņ, Jums. Ticēt Jums un kalpot sev, jo tā pavēl prāts.

– Šis dialogs būs nebeidzams? Es nesaprotu ne viena jūsu izteikuma nozīme, Jūs arī vēlējāties, kaut ko pasacīt, jeb tikai defektēties vārdos?

– Man vislabāk tīk, klusums, vien Jūsu sirds puksti mani atmodināja pirms mirkļa, Jūsu dedzīgā vēlme lūgt piedošanu, Viņam nebija laiks – tāpēc ierados es.

– Kam viņam un kas Jūs?

– Piedodiet, bet tā mēs nonāksim pie sarunas sākuma, nevis pie beigām, bet kā jau šīs sarunas sākumā mēs vienojāmies viss ved uz beigām uz nāvi, iesākumā jau uz Jūsu nāvi un tad nāvi vispār.

– Man sāk šķist, ka mēģinājumi sarunāties ar jums ir pašnāvība, varbūt pat sevis slepkavība...

– Bet vai tad to Jūs nealkstat par visu vairāk – labu nāvi? Eutanāziju? Vienīgi nāksies sarūgtināt Jūs nošaus kā suni – mugurā ar aizsietām acīm. Giljotīnas nebūs.

– Vai esmu, ko sacījis par asmeni, kas pārgriež manas kakla vēnas?

– Nē, Jūs par to sapņojāt.

– Velns parāvis, kas jūs esat.

– Kas teica, ka es esmu? Parasti cilvēki apgalvo pretējo – ka manis nav. Un iespējams tā, pat ir labāk.

– Man pašam no sevis paliek bail tikai brīžos kad cenšos atmiņā restaurēt savus sapņus.

– Jūs to sacījāt man?

– Nē. Kas jūs esat?

– Un kas esat Jūs?

– Nē, kas Jūs esat?

– Jā, kas esat jūs? – balss mēdījās, un pēkšņi jaunais cilvēks aptvēra, ka telpā neviena nebija, balss skanēja viņa galvā. – Kas es esmu?

– Nē, kas esmu es? – mēdījās atbalss telpā.

– Jūs vēl esat un ar to samierinieties un nevajag bļaurot – sacīja remdena balss telpas kaktā. – Kad jūs nebūsiet, tad jums būs visas tiesības to darīt, bet pašlaik rimstieties reiz.

Pār Alekša Z. lūpām pārvēlās vaids. Tas bija ārprāts, telpa bija sakustināta, nu vairs bails nebija iztēles auglis, kāds bija telpā. Telpa nebija tukša un tā vairs arī nebija tumša, vismaz melna ne.

– E gē mēlaina pīnei, pīnei dē dēndra tēn gēn, ho d’ hēlios thalattan... –  kāds vilka pavisam nepiemērotā, stieptā un elēģiskā meldiņā.

– Jums nevajadzēja tā pārbīties, – ierunājās balss jaunekļa galvā. – Bailes ne pie kā laba neved. Pedibus timor addit alas.

– Man, – samulsis vaicāja jauneklis.

– Jums gan, – balss atbildēja.

– Patiesi man, patiesi nevajadzēja...

– Tiesa, tiesa, tiesa... Tiesa nāk visiem piecelties. – Bauroja balsis.

– Celies ņuņa, celies, tiesas zālē gulēt aizliegts, – brēca uzraugs un pliķēja jauneklim pa seju. – Mosties kuces dēls un proties noklausīties spriedumu. Nu, celies, ka tev, velnsparāvis, saka.

Aleksis Z. atmodās. Atmošanās nebija patīkama. Skaudri viņa acu priekšā iezīmējās process un prāva, tiesvedības pils patiesības pilnā zāle un uzurbusī tiesneša seja. Tajā nemanīja ne kripatiņas cilvēcības, tikai baudu.

– Klusumu tiesas zālē, klusumu. Ciest klusu. Ka jums saka ciest klusu. Ciest...

Zāle ņudzēja no pārpilnības un ziņkāres, klusums nebija klāt. Tiesnesis bļāva rupjā spiedzīgā balsī, tauta šķobījās un jauneklim metās nelabi.

***

Un tad, jā tad... Tad viņš pagriezās pret mani. Paskatījās manī savām brūnajām, maigajām acīm, tumšmatis, izspūris, vaigs nogulēts, deguntiņš uzrauts…Zēns, es tagad teiktu, puisēns, – savu stāstu nobeidza ....

– Bet, kundze, ... Kundze, kas notika tālāk?

– Tālāk?

– Nu, bet, protams, tālāk, mums visiem no tiem namiem vajadzētu turēties tālāk. – bauroja baltais trusītis būrī.

– Neapšaubāmi namiem, un neaizmirstiet vakariņas sveču gaismā. Jā nepārprotami šovakar, tas tak ir skaidrs kā diena, ka vakariņas bija vakar, bet šodien būs pusdienas. Mums vēl atlikusi pus diena, lai jūs nobeigtu savus stāstu. Tas nedrīkst palikt dzīvs, pretējā gadījumā mums nebūs galvenā ēdiena pēc zupas – cepta stāsta saceps.

– Kas notika ar viņa balsi galvā, – vaicāja hercogiene, kurai sacepti sacepumi interesēja mazāk kā jaunu puišu mutes. Uz mutēšanos viņa bija allaž kāra.

– Jūs aizmirstat visi vienu, tas bija tikai stāsts, dzīvē tā nemēdz gadīties, jo ...

– Kāpēc, tieši tā, kāpēc? – murkšķēja hercogiene, kuru šķiet aizvainoja tas, ka stāsts bija pārtrūcis un arī sacepumi viņai negaršoja.

– Nu, lūk, tāpēc, – sacīja pats Aleksis Z., kurš tikko bija ieradies – ka godīgi sakot tā ir vistīrākā patiesība.

– Bet es tomēr nesaprotu vienu, – hercogiene nelikās mierā – kā tas iespējams, ka Jūs esat gan te gan mūsu sacepumā.

– Nevis viņš ir sacepumā, bet trusītis.

– Kas tāds? – nu jau bļāva visi.

– Nu, stāsts par trusīti. – nosvēri atbildēja autors un svinīgi pielika punktu jampadraci, lai drošības dēļ nenotiek vēl kaut kas neparasts.