Viss sākās sen pirms trīs gadiem 3. septembrī ar Wolky dzimšanas dienu Depo. Tālāk sekoja nepiebeigts auzu putras šķīvis brokastīs un ilgs klejojumu mēnesis bez mājām. Tā bija prelūdija visam tālākajam. Patiesībā tas iespējams nebija sākums, bet sākums bija Zabadakā, vai varbūt kaut kas saistīts ar FSB. Bet šoreiz būs runa par sākumu, kas bija 3. septembrī. Tālēk sekoja jaukā un nejaukā, baisā un elegantā patstāvīga dzīve. ēra, kurā blakus manam ego valdīja vārds Mārtiņš. Cauri Stabu ielas posmam, kas iezīmējās ar leknu bohēmu un mietpilsonisku darba dienu, atteikšanos no man visdārgākā - studijām un pirmo vilšanos draudzībā, pirmo jaungadu ar sāļām asarām un pirmo milzīgo jautājumu uz ko nāksies meklēt atbildi visu dzīvi - kas pie velna tas viss bija: ģimene? attiecības?, dzīvokļa biedru būšana?, mīlestība?, kaislība?, utopija?, jeb tā visa nemaz nebija. Tas bija dzīves posms, kas uzdeva jautājumu nevien par to cik nobriedis un gatavs biju patstāvīgai dzīvei (jaunībā skatījos Rocko's Modern Life un smējos, bet vai tas tiešam ir smieklīgi?), bet arī par to kāda dzīve ir man domāta. Kā tagad atminoties varu secināt ir daudzas versijas, Mārtiņa, ka man jādzīvo vienam (man viss baudāmāk šķiet tieši šī, kāpēc nezinu, bet visticamāk tas saistīts ar vēlmi pēc miera, Laurio ciemata Grieķijā un mūžīgās vasaras latviskā izpratnē. Gluži līdzīgi kā Kapri sala Akselam Muntem.), ka man vajag meiteni (arī Mārtiņa versija - viņš spēja būt diezgan pretrunīgs, bet tas šķiet viņā bija pats fascinējošākais) un Antonijas diagonāli pretējā versija, ka man jāiepazīstas un jāpamēģina kopdzīve ar vecāku vīrieti. Lai arī kurš variants - kāds no minētajiem vai kāds gluži patvaļīgs tiks man atnests dzīvē, tas būs tik pat dīvains kā jebkurš. Bet nekas vairs mani nespēs pārsteigt. Laiks kad mana dzīve bija piesātināta ar notikumiem, sajūtām un mēdza pieņemt negaidītus pagriezienus, laiks kad tajā vis mutuļoja un griezās ir aizgājis, tas ir palicis iepriekšējā ērā. Ērā par, ko man būs daudz vairāk ko domāt kā pasacīt. Tas viss bija neizsakāmi, un nu ir laiks ļaut tam norimt un nogrimt pagātnē, jo no tā nav atlicis vairs nekas, kā vienīgi kastes manos bēniņos. Šodien sāku sapakot visu, kas piederas šai ērai kastēs un novietot aizmirstībā. Pārcilāt, noslaucīt putekļus, un nodot visu aigājībai. |