Domājot par "Platonisko mīlestību" un "flautas spēli" mūsdienu kultūrā ir grūti izvēlēties 'diahronisko' vai 'sinhronisko' pieeju, jo būtībā diahroniskā spēj izkaidrot, kāpēc ne vienmēr iepriekšminētie vardu savienojumi netiks uztverti "pašaprotami" kā metaforas vai simboliski apzīmējumi deseksualizētiem procesiem neseksualizētā valodā. Otrkārt, ir ļoti grūti fiksēt centrālo un marginālo nozīmi, ja ar viena metafora ietevr divas pretējas nozīmes un krasi atšķirīgu saprati. Traktējot šīs metaforas sinhroniskās pieejas ietvaros plašpazīstamākajā veidā ir jāatduras pret izplūdušu un konotāciju pazaudējušu vārdu, proti, šī metafora tiek lietota lai pazīmētu X, kur valodas lietotājs, persona, ar šo vārdu savienojumu izsaka to, ko nespēj ne paskaidrot, ne izteikt lietojot citus vārdu savienojumus, tiek referēts pie abstraktas vienības, kur pamatā iespējams ir sociālas prakses tabū un reizē apzināšanās, ka ir vēlme šo tabū pārkāpt.
Kam vajadzīgi šādi bipolāri valodas veidojumi - ambivalentas metaforas? Tā ir lieliska iespēja netieši un ar neko neriskējot valodas lietotājam dzīvot dubult dzīvi - piekopt divas prakses vienlaicīgi: atļauto - runāt tieši un izteikt savas seksuālās vēlmes atklāti; un aizliegto - melot, norādot uz valodisku pārpratumu un tādejādi reizē slēpt sociāli vai morāli cenzētās baudas. Bez divām minētajām metaforām varētu minēt ļoti daudzus runas elementus un vārdu savienojumus, kas ir veidoti pēc līdzīgas shēmas un ietver sevī "masonisko" līmeni, kurā tiek nodots ziņojums vienīgi iesvētītajiem, proti, tiem, kas ir gatavi ne vien ievērojot valodisko rituālu runāt, bet arī potenciāli piekopt "aizliegtās" prakses. Neatbildams jautājums vienmēr paliks: vai šīs prakses tiešām ir aizligtas sociāli un morāli, vai pastāv tikai zināma valodas diskursīvā kārtība, kas leģetimē šādu uzskatu, ka piekoptās prakses valodiski un juridiski (pēdējais būtu jāskata lokāli pēc tā kā noteiktā reģionā normatīvie akti reglamentē prakšu un valodas lietojamības robežas) ir aizliedzamas. |
