... nullamque Lectorum frequentiam expectem: quin etiam nullis author sum ut haec legant, nisi tantùm iis qui seriò mecum meditari, mentemque a sensibus, simulque ab omnibus praejudiciis, abducere poterunt ac volent, quales non nisi admodum paucos reperiri satis scio.[ii]

/Renati Des-Cartes, Meditationes De Prima Philosophia/

Piektdiena (šā gada tukšākā diena).

Claudam nunc oculos, aures obturabo...[iii]

... bet no jūras kāpa migla – bieza, maiga sega kā dūmi pārklāja smilšaino klajumu ar dūnu cauraustu mežģīni. Saule aizslēpjas aiz savas ēnas, atstājot krastu dūmu ieskautos plīvuros. Ap mani uzbangoja tēli, kas līdz ar miglu cēlās pretī debesīm un pagaisa manam skatam. Bezgalīgas tāles, tālas tāles, apmātas tāles. Atvērt aizspiestās acis, izkliegt aizlauztās sirsniņas, pacelt neredzošas acis pret horizontu. Ripo lāses, rit strautiņi, birst gaismas stari miglā un pazūd. Vēl mirkli, vienu vienīgu mirkli nesteigties, nekalpot, nemelot, neelpot vārdus... Mirkli. Atļaut sev būt nomodā. Nerakstīt dienasgrāmatu uz lapām, kas nobružā vārdus un aiznes sev līdzi dzīvi. Cerēt uz mirkli, un ceļot ilgi un nebeidzami, meklējot zilo puķi, ko tomēr jāmeklē. Apturēt nebeidzamo straumi, kas rauj manu dzīvi, kas rauj mani cauri dzīvei. Nemierīgākais miers ir tepat - līdzās, tikai neatvērt acis, neredzēt... Zināt... sajust... izjust... nesaturēt.

Bet haoss ir vaļā. Tikko mēģinu to notvert, noturēt, tā sāpes izrauj pēdējo. Liktenim nav sirsniņas, nav tam manas sirsniņas. Tas aiznes pat atmiņas, kad tās tveru, lai noturētu. Neatvērt acis, kad vējš nes smiltis sejā. Dzīve nu tūlīt atkal pārvērtīsies dejā, karnevālā un masku balē. Neatvērt acis, lai nezaudētu, neaizmirst, lai sajustu.

Pēcpusdiena, saules pulkstenis uz manas plaukstas rāda pirmo stundu. Pašu pirmo, kad sapnis pārtrūka sapnī. Zem pēdējā rāmā miglas ritma, piecelties kājās, lai sekotu kaut kam tālam, ko nepārtraukt un neaizmirst nekad. Mulsums. Patiesa nevēlēšanās paturēt šo mirkli uz papīra, lai nepadarītu sevi par biezu grāmatu. Bez jūtām, bez sejas, bez patiesības. Klajums un jūra. Un tomēr mani soļi, kas nes nezin kur. Stāvu uz vietas, bet neturos pie zemes, tā šoreiz tur mani. Tur. Šeit. Apjucis viendienas šaubās un brāzienos, bet saule nespīd kā parasti. Nekas nav kā parasti – no jūras kāp migla kā maiga dūmaka, ievijot manas kājas miglas vālos. Zeme netur mani, soļi slīd, bet pēdiņas nepaliek - tās kustas man līdz.

Cilvēki turas stingri pie zemes, tos tur ticība Ņūtona likumiem, varbūt vēl kaut kam, bet to, cik šī turēšanās ir trausla, sajūt reti kāds. Dažbrīd to var sajust pastaigājoties gar jūras krastu. Gar malu pasaulei, ko tāds cilvēks, kāds esmu arī es, sajūt kā robežu savai pasaulei. Jūtot soļa trauslumu un smilšu šņirkstoņu zem kājām, pēkšņi, negaidot, dažreiz izdodas sajust brīnišķīgo vieglumu. Nekas jau mūs netur pie zemes. Nu, varbūt vienīgi mūsu cilvēciskā vēlme būt klāt. Būt tā. Zeme netur cilvēkus, cilvēki tur sevi paši.

Un tomēr brīvības sajūta diendienā mēdz pazust starp ikdienas darbiem un dienām, kas pavadītas saudzējot savu tieksmi būt barā. Bars, tā nav brīvība. Baram piemīt savi likumi, kur viens no šādiem likumiem saucas valoda. Bars runā – tie ir auri un skaņas, kas pārtop vārdos. Vārdi, izskanot un izplūstot cauri esamībai kļūst par sprostu, tie atdzīvojas un kļūst par cietumsargiem. Tie uzrauga un soda. Sist ar vārdu. Sist vārdiem.

Kopš dzimšanas mani ir mocījuši ar vārdiem, tie bija visur - saēdot pasauli un padarot to par melnbaltu bižutēriju lielajā tēvijas zemē, pasaulē, kurā cilvēks, tāds kā es, ir tapis iemests... Bet aiz vārdiem nāk cilvēki. Nāk citi. Tādi paši kā es, bet citi. Viņi ir tie, kas padara pasauli skaistu. Viņi ir tie, kas paņem to daļu manis, kas man pašam jau kļuvusi sveša, to daļu, kas kļuvusi par pagātni. Tie paņem manu vārdu, kas man pašam ir tapis svešs. Man pašam sev nav vārdu, man pašam sev ir vienīgi domas.

Aiz vārdiem slēpjas vēsture, mūžīgi noslēpumainā, mulsā un pinkainā vēsture, kura vienmēr stāsta stāstus, bet vārdi katrreiz ir citi. Vārdi ir vēstures maska – drūmi un kakšņaini, salti un ogļu melni, tie neatstaro patiesību par vārdiem. Par vārdiem, kam nozīmi spēj piešķirt paši cilvēki, bet parasti aizmirst to nozīmes. Vārdi šai pasaulē ir sagrautas pils pēdējās drupas. Pils, kas senāk bija kāda cilvēka dzīve. Pils, kura par spīti vārdiem pazudīs. Dzīve satur sevi, vārdi to nespēj. Dzīvē, kā pilī ķeizars, dzīvo cilvēks – vārdos tas smok.

Kopš bērnības mani jau ir mocījusi ar vārdiem, lēnām atņemot manas esamības dzirkstis un noslēpjot tumšos apcirkņos, padarīdami tās par melniem dārgakmeņiem bez vērtības.

Katrs vārds, kas skan no cilvēka mutes skan tukšumā ar simts tūkstoš atbalsīm, bet bez sevis paša. Tikko tas izskanēs sevī, tas kļūtu par lāstu tam, kas to izteicis. Reiz ticēju lāstiem, ticēju tam, ka mani var noburt ar pasauli. Nu tam vairs ticēt nespēju, ieraugot noburto pasauli, nespēju ticēt. Ja arī lāsti pastāv, tad tos cilvēki uzkrauj sev paši. Citam gar lāstiem un vārdiem, kuriem ļaujamies sagraut savs dzīves, nav daļas. Nav tur daļas nevienam citam kā tam, kurš tam tic un tam, kurš pats sevi nolād ar vārdiem. Aiz vārdiem ir cita pasaule, caur vārdiem tā ienākt nevar, nedz mēs varam tajā ieiet.

Un pasaule spēlējas ar vārdiem mūs mānot un ķircinot, tik biju aizmirsis kā jāsmejas, manā sirdī bija iegūlušas svešas skumjas. Manus plakstus sedza acīgs redzīgums, bet dvēseli modināja kalnu galu baltās ilgas. Biju nopinis sev vainagu, ar kuru iet vientulības ceļu pretī pasaulei.

Vārdi, vārdi, vieni vienīgi vārdi[iv] bija tie, kas parādīja manu pasauli. Vārdi bija tie, kas sagrāva manu ticību. Vārdi nevar nodarīt pāri, žēpuri un oļi var salauzt manus kaulus, sadragāt manu miesu, vārdi to nespēj. Vārdi lauž garu. Vārdi lauz to, kas nepadodas. Vārdi vieš cerību tur, kur tās nav. Tie bija ap mani kā murdošs pūlis nezināmu un nesaprotamu radījumu, tie bija elles neradījumi. Indes lāsītes, ko uz mani izpļāva, veltot gan glāstus, gan pārmetumus. Biju pamest viens man svešā un bīstamā vārdu pasaulē, taču bēgt nespēju, biju tam par gļēvu. Un vārdi aprija mani, aprija manu patību padarot to par nenozīmīgu vārdu mudžekli manā galvā, piepildīja manu prātu ar struktūrām un skaņām, kas nenesa piepildījumu, vienīgi kliedzošu tukšumu.

Tas bija vārdu spēks, kas izsūca sapratni, atņēma esenci un padarīja pliekanu eksistenci. Biju es un bija tie - vārdi, dzīvi murdoši un nogalināti, vārdi bez elpas, bet elpojoši, bez samaņas, taču apzināti, bez skaņas, taču kliedzoši. Manis gan vairs nebija, biju kļuvis par ēnu vārdam, kurā mani sauca. Bija vārds, bija pasaule, biju pasaulē, ko veidoja vārdi. Vārdi, kas plūda caur saules stariem, bija vārdi, kas skanēja jūras balsī, bija vārdi, kas sabira smilšu graudiņos zem manis, un man apkārt bija vārdi, kas kliedza pret debesīm, nebiju vienīgi es, manā vietā bija ēna. Un tomēr šos visus vārdus, kāds bija izrunājis. Tas nebija dievs. Dievs pats bija vienīgi tāds vārds, kas kā murdošas kāršu kavas trumpji ieskāva mani no četrām pusēm, paverot vienīgi ceļu divos virzienos: uz debesīm vai varbūt uz elli. Biju gatavs doties jebkurā no šiem virzieniem. Bez izvēles. Doties, atļaujot šim iedomātajam dievam izlemt manā vietā. Dievs klusēja, viņš bija sārta kreiča kārts uz rūtota šaha galdiņa – nokauta un auksta. Tāda bija dieva nāve sirsnības un prāta pārpildīta, sārta un rūtota.

Virzījos pa padebešu ieskauto liedagu un vēroju kā vārdus apēd no jūras nākoša migla. Vēroju to, kā nāru dziesmas, jūras šalkas iemidzināja manu vientulību un atņem alkas pēc dvēseles sāpēm. Bija skaista maija pēcpusdienas ieskauta diena. No jūras kāpa migla. Mani soļi grima pasaules tālēs, kas bija tepat līdzās, bet tuvums bija maldinošs, biju tik tālu, no pasaules, kas maldināja, ka vārdi bija spiesti pārvērsties par sīkām rasas pilītēm un ieslēpties miglas svārku malās, apklustot un norijot savus vaibstus. Mira pasaule, ko biju pazinis līdz šim. Dzima jauna, narkotiski toksikiālas eksistences pārpilna. Mani narkotiskie sapņi bija realitāte, manas narkotikas bija būšanas driskas. Un kaijas spārni skāra mana sapņa malu, bet debesis aprija slaikā pikējuma pilnīgo grāciju. Tāda kaija vienmēr bija viena, nošķīrusies no pārējām, nepārstāja lidot nedz naktī, nedz vētrā. Bet mans acis bija joprojām aklas, mana sirds bija stinga, mans ķermenis vēl bija ēna pasaulei, kuru plosīja vārdi.

Pieliecos, lai pasmeltu smiltis. Tās plūda caur manu plaukstu, neskardamas ādu, tikvien kā to pārvarot, tās bēga no pasaules, kas tās spieda lidot, vislabāk tām būtu patikušas zemas debesis un liegs vējš, kas izkustina vienīgi klints bluķus, taču nieka smilšu graudiņu atstāj nekustīgu. Man tika tās pasviest gaisā, ļaujot pasaules vējiem izmainīt to dzīvi uz mūžiem. Neļaujot vairs tām rimti dusēt dieva ausī. Ļāvu tās dzīt vējam pa pasauli, nerimti meklējot un lūkojot pēc kā nezināma. Ļāvu tām krist manos izspūrušajos matos, ļāvu tām nežēlīgi kapāt manas acis un darīt mani aklu, ļāvu tām darīt man gauži. Bieži mani ietvēra smilšu vaiņags un vēja brāzmas, padarot mani neredzīgu un vedot uz citu krastmalu, kur jūra bija simtiem metru dziļa dzīvē, uz vietu, kur krastā baloja kauli un tecēja skudras, nesot savos plecos smilšu graudiņus. Un pasauli, kur rimtuma nekad nav bijis un nebūs, uz pasauli, kur aklos vada putnu dziesmas, bet mēmos dzirda avota ūdens, kas dzidrumā ir daudz daiļrunīgās iekš savām čalām, kā prasmīgie mēlneši.

Mana mēle bija kā papuve – tik balta un tikpat salta, tik asa un trula, tik smaga un viegla, ka nederēja nedz darbam, nedz dīkai. Tā nebija radīta pasaulei, kurā runāja vārdos, nedz pasaulei, kur tajos klusēja. Reiz biju prasīgs kalējs un izkalu zelta pakavu, ko uzkārt sev kaklā un padarīt par klaušām. Tas bija zirga darbs, kam sevi nolēmu, un aizjūdzu sevi ratiem priekšā. Tas biju es, kas uzšāva man ar pātagu, kad neklausīju saimniekiem, tas biju es, kas ticēja māņiem. Vien vārds bija atlicis, ar ko šīs klaušas lauzt, un pats vārds bija miris no klaušu smaguma. Vārds bija piedzīvojis nāvi nebūdams dzīvs. Jo arī vārdi mirst, jo arī vārdi ir jābaro, jo arī vārdi ir dzīvi vienīgi tik ilgi, kamēr tiem tic, jo arī vārdi mirst.

Mirušiem vārdiem izgatavo krāšņus kapus, mirušus vārdus pielūdz, jo dzīvi tie vēl ir baisi, bet miruši tie ir vienīgi vējā izkaisāmas patiesības par meliem. Meliem, kas kā migla aptumšo redzi, migla, kas aprij skaņas padarot aklu. Tad iznira pati migla, kā gaisā plūstoši dūmi tā iekāva jūras krastu, pārvēršot melus par čaukstošām rudens lapām manā apziņā. Dienvidus bija kļuvis par pagājušu lapu, ko vējam nest prom no pasaules, kas nemaz nebija, no cilvēka, kura nemaz nav bijis. Dienvidus bija cerīga doma par pārliecību, ka pavasaris atnāk ik gadu, bet vasara tam neseko.

Bija vienīgi pavasaris, bet vasara tam sekot nespētu, vienīgi saulesstaru maldi krastmalas dūmu pildītajā pasaulē. Mani soļi grima starp nunc et hic[v], kļūdami par aizejošo mirkli starp pagātni un nākotni. Laiks ritēja vienā kopā ar pasauli, kas nesās uz priekšu visumā pa nebeidzamiem apļiem, tikai manas domas atļāva tam visam riņķot pa Ptolemaja apļiem[vi], paliekot man pašam nekustīgam. Biju neesošas pasaules centrs, vienmēr klātesošs, bet izšķīdu jau pirmajā skatienā. Manis vairs nebija, kad pie horizonta uzzaigoja vārdi, manis nebija, kad aiz horizonta norietēja stikla sacaurumota bērnība, bezcerīgi aizejot, nesteidzoties, nerakstot un neiezvanot vairs atmiņas ar kristālu pildītajās tālēs. Tas bija apburošais horizonts, biju tapis apburts, biju tici aizgrābts. Kāds bija mani neķītri un vulgāri apgrābstījis, stāstot man burvīgus vārdus ausīs, bet iztukšojot kabatas. Biju tapsi apmāts, biju apmānīts, pasaulīgo skaistumu vietā man kabatās bija sabērtas lēta stikla pērlītes, kas pieskaroties tapa par sažuvušām rudens lapām, ko prom aizvēdīja visliegākās mūzikas skāņas, kuras līdzi nesa aizejošās saules noriets.

Virs mans galvas zaigoja ugunīga bumba, kas sadedzināja ikvienu čaukstošo lapu, kas bira no manām kabatām. Tās bija tukšuma saēstas debesis, bez sēdekļa, kurā sēdināt viltus dievekļus, tās bija debesis, bez cilvēkam baismas, bet tuvas autoritātes. Tās bija debesis, kuras bija viss. Tās bija man tuvas debesis, kaut neaizsniedzami tālas un aukstas, tās varēja vienīgi sildīt. Tās bija tiesības un tās bija mana vaina. Vaina, kas mani pacēla tajās. Ja tās jau nebūtu, man tās nāktos izgudrot. Taču tās jau bija radītas pirms sevi atceros, tās nebija debesis no atmiņām. Tās nebija debesis no nezināmā. Tās bija debesis. Tās vienkārši bija. Bija debesis.

Vai tās ir tukšas debesis, kas liek baidīties no attēla? Vai tās ir debesis, kas atbaida ar savu attālumu? Vai tās maz ir debesis, kas izskatās pēc tām? Vai maz ir vārdi, kas var izteikt to debesu pārpildīto tukšumu, kas apēd to, kas tās zaimo. Virs manis vienmēr plešas šīs mūžīgās nakts debesis ar saules bumbas uguni iekš tām, šīs debesis, kas naidīgas ir vārdiem, bet iecietīgas pret cilvēkiem, šīs debesis, ka piepilda dzīvi ar nekādīgo esamību.

Visu manu pastāvēšanas laiku virs manis ir bijis nekādīgs, negādīga ir bijusi mana sapņu pilnā pastāvēšana gan bērnības skaisto sapņu pasaulē, gan pusaudža skarbajā skolas ikdienā. Nekādīga bijusi man tieksme uz pilnbriedu – nekādīgāko no visa nekādīgā. Nekādība nav no manis atkāpusies vēl joprojām, tā apņem mani savās rokās tik pat maigi kā mani ik vakaru ieskauj murdošie sapņi. Mana dzīve nav bijusi, ir bijuši tikai vārdu izstāstīti stāsi. Tas ir vienīgais, kas atlicis no tā, kas nekad nav bijis tāds, kāds tas bija. Mana dzīve vārdu spēkā tapa pārvērsta par pasaku. Pasaka nodzeltēja un tapa par poēmu. Poēmai pazuda atskaņas, izbira rindiņas un tā kļuva par elēģiju prozā, par vārdiem, kuri plūda pa baltu papīru, atļaujot tam nomelnot sevi. Pats papīrs sabira pīšļos, bet vārdi atdzīvojušies no mūžības sloga pārkāpa pasaules robežu. Tie ienāca eksistencē nejautājot vai ļauts. Manuskripti par dzīvi nedeg, rokrakstā rakstīta dzīve paliek mūžam.

Kopš bērnības man vecāmamma stāstīja pasakas, tagad tās turpinu stāstīt sev pats. Esmu kļuvis par stāstnieku, par stāstniek bez balss, par stāstnieku bez redzes. Mani stāsti ir akls apmāns. Tajos dzīvo cilvēki bez acīm un ausīm, bez sirdīm un bez dvēseles, mani vārdi tos ietērpj drānas, bet nespēj tiem dot ne acis, ne redzi. Tie ir akli un kurli pret citu sāpēm. Tie ir vāji, bez prāta. To vietā mani vārdi tos aizstāv, to vietā manas acis redz, to vietā manas rokas dara, to vietā manas ausis dzird. To vietā mana elpa elpo, to vietā mani pirksti dreb. Esmu demiurgs[vii] bez dvēseles - radu, bet nerūpējos. Esmu omnipotentis[viii], esmu vājš.

Mani soļi ir vēja šalkas, mana elpa ir vēja dvaša, man dvēsele ir vēja sirds. Manas acis ir jūras ūdens, kas plūst ik asarā, kad raudu, tik sāļas un rūktas, kā neizderams vīna kauss.

Vien vārdi, kā migla turpina plūst pretēji gribai, pretīgi ļengani – nepiepildīti un tukši savā būtībā, pārpildīti un nesaprotami savā ārējā izskatā. Vārdi ir liegti dzejniekiem. To vietā tiem dota spalva un skaļa rīkle, lai kliegtu. Nespēju teikt: et tamen his freti dictu mirum, ut cum sibi polliceantur immortalitatem, & diis parem vitam; tum aliis eamdem promittant.[ix] Un nespēju klusēt. Izsakot, runāju vārdos, klusējot, ļauju vārdiem sist. Sist krustā klusējošo sevi.

Kā cilvēki slavējam vārdu, kā cilvēki baidāmies no klusuma. Vārdos izsaucam sanctificentur nomen tuum![x] Klusumā esam bez vārdiem, klusumā esam paši, jo vārdos esam tik sveši sev, ka neapzīstam savas bailes, kas ietērptas daiļskanīgos vārdos kļūst par mūsu kungu, mūsu pavēlnieku – dievu bez acīm, bet ar vārdiem, kam kalpot. Ar dievu, kurš ir akls tikmēr, kamēr savus darbus nenosaucam vārdos, paši tos padarot par grēku. Kā tapa vārds? Vai ne no cilvēka mutes izsaucoties: „In principio erat Verbum et Verbum erat apud Deum et Deus erat Verbum.”[xi] (en arch hn o logoV, kai o logoV hn proV ton qeon, kai qeoV hn o logoV.) Vai tad ne tā? Vai tad ne omnia per ipsum facta sunt et sine ipso factum est nihil quod factum est?[xii] (panta di autou egeneto, kai cwriV autou egeneto oude en o gegonen?) Vai tad ne tā cilvēks tapa par vārda vergu? Dixitque Deus, bet kurš ļāva tam runāt, ja ne cilvēks. Cilvēks pats radīja dievu, kas pakļāva cilvēku sev. Impotents cilvēks neradīja vis dievu, bet vārdu, kam klanīties. Radīja vārdu no kā bīties. Cilvēks radīja cenzoru, kas pats nav nekas vairāk kā vārds. Vārds, kas skan dievišķoti nekādīgs.

Cilvēks radīja dievu no savām bailēm un izmisuma, kļūdams par pakļauto tādā pasaulē, kura nu piederēja tam, kam bija vara pār vārdiem. Tam pierādījums ir vārdi, kas atklādami cilvēka paša nodevību pret sevi brēc uz debesīs esošo neesošo dievu. Vārdi, kas pret tukšajām debesīm brēc: quotquot autem receperunt eum dedit eis potestatem filios Dei fieri his qui credunt in nomine eius.[xiii] (osoi de elabon auton, edwken autoiV exousian tekna qeou genesqai, toiV pisteuousin eiV to onoma autou.) Vārdi, kas izbrēc savu vainu. Vārdi, kas izbrēc cilvēka vainu. Vārdi.

Kas ir vārdi? Kas ir šie les motes?[xiv] Kas ir le mot,[xv] ja ne skaļš brēciens motus![xvi] Pavēle, kam nav iespējams pretimstāvēt. Pavēle, kas pieprasa cilvēkam pastāvēt pasaulē, kur runāt nenozīmē domāt, bet virināt muti atbrīvojot briesmoņus, kas saēdīs pašu cilvēku iznīcinot tā skaidrību prātu un sapratni. Vārdi vienmēr pieprasa nerunāt – klusēt! Cilvēks vārdu veidotā pasaulē ir Flobēra balodis, kurš salauztiem spārniem vēl raustās aizķēries vilkābeles zaros.[xvii] Ne vairs īsti dzīvs, ne vēl miris.

Te vēl nekā nav, vienīgi šie vārdi. Rakstot un runājot cilvēks kalpo, jo rakstot un runājot viņš nonāk pasaulē, kurā valda vārdi. Vārdi bez dzīvības, kas pakļaujas ļaunai varai. Varai, kas biedē un pakļauj, varai, kas spēj izskaidrot, bet tikvien kā rada neskaidrību. Varai, kas pārvar cilvēku. Varai, kam pretī liekams vien klusums, pret kuru vārdu vara sabrūk kā pret sienu. Klusums ir mūris, kas nav pārvarams vārdiem.

Mana izvēle ir klusums bez vārdiem, bez skaņām, bez cipariem un burtiem. Klusums, kas veidots no tīrās neesamības, no manis paša, no manas esamības. Man nav jā vārsta mute un jādveš grēksūdžu vardi, lai atbrīvotu sevi no grēkiem. No grēkiem, ko rada pati grēksūdze vārdi atbrīvot nespēj. Atsakos no dieva, kas man liek grēkot vārdos. Lai mana klusēšana to par Schweigemarsch[xviii] pret vārdiem, pretošanās tam, ka mani padara par tikvien kā mans pateikto, kā manis uzrakstīt. Nogalinot mani prātā, bet manu garu paverdzinot tekstam ar vārdiem, kas nekad nemirst, bet nekad arī nedzīvo. Mana nevēlēšanās būt mūžam dzīvam mironim liek man sacelties pret vārdiem. Mana sacelšanās pret vārdiem lai top klusuma atklāšana.

Mans klusums ir manas domas bez vārdiem, bez skaņām. Domas, kuru nav. Klusums, kurā nevajag vārdu, pašpietiekams un dziļš. Vientuļais klusums, kas biedē un šķiet svešs, bet kas vienīgais ir cilvēka eksistences atsvars. Vienīgais iekš kura slēpjas patiesība, un vienīgais, iekš kura tā nav jāmeklē. Klusums ir patiesības šūpulis, kura dusošā patiesība atrodas pati. Atrodas pat cilvēka nemeklēta.

Klusums ir vārdu kaps. Tajā mirst vārdi, lai dzimtu patiesība, kas slēpta ikdienas pasaulē aiz vārdu skanējuma nežēlīgā melīguma. Klusumā dzimstošā patiesība pārņem vārdus, izgaismojot to muļķīgumu un rijību. Rijīgumu, kas cenšas aprīt pasauli, piepildot to ar melīgumu un viltu, kas nav pretinieks patiesībai, bet tikvien kā tās ēna. Mans ceļš pie patiesības ved caur ēnu, jo tikvien kā šādā veidā nepilnīga būtne cilvēks spēj tuvoties patiesībai. Klejojumi ēnā nav maldi, ja tos pavada alkas un tieksme pēc patiesības. Maldi ir meklējumu trūkums. Maldīšanās. Maldi ir maldīšanās tumsā. Kā rast izeju no ēnas gaismā, kas vienīgā padzen ēnu uz mūžiem?

***

In memoriam.[xix] Sēžot vakarā krēslā un veroties klusējošajās uguns mēlēs, domāju, kā katru vakaru, kad izdzēšu sveces un ļauju istabai grimt tumsā, man tīk klīst domu piesātinātās atmiņu ielās. Izjautāt pretimnācējus un pārvietot savas sen aizmirstās domas un sapņus. Tie ir tāli, sen no manis aizgājuši atmiņu tēli. Tie pamesti klīst vējā un iegūst skarbas, aprepējušas sejas. Katram no šiem tēliem ir sava dvēsele, savs stāsts, tikai, atlaižot tos pasaulē esmu izgriezis tiem mēles. Mēmi. Tie mūžam ir mēmi. Bet klusēdami tie kliedz, jo ne vārdos, jo veido mēles un dveš mutes, bet balsī, kas skan no to dvēselēm, rodas to spēks.

Manas atmiņas ir man mans grēks. Tā ir pekle, ar ko sevi šausta grēklūdzējs, tā ir pekle, kur sevi iesloga ticīgais, tā ir dzīve, ko sev pieprasa mironis, nekas tajā visā nav vairs īsts. Manas atmiņas ir tas, kas laupa man brīvību. Manas atmiņas vienmēr ir bez šīs šķīstās un īstās – bez dzīvības. Mironim ir vairāk dzīvības, kā dzīvajam, kurš sen sevi ir apracis atmiņu kapsētā. Kapsētā ir jāaprok atmiņas un jāgodā tās, liekot uz atmiņu kapiem ziedus, bet dzīve ir jāgodā dzīvojot. Dzīve ir tiesības uz savu vainu, uz vainu, ko nes līdzi rīcība, dzīve ir tiesības uz nāvi – tiesības, kas jānopelna dzīvojot. No nāves nav vērts vairīties, gluži tāpat kā nav vērts vairīties atmiņu kapsētas sienu un vārtu dodoties ikdienas pārdomu pastaigās. Manas atmiņas ir vien manas, bet tās pieder arī citiem, jo nav patiesākas dāvanas mirušam draugam – sevis paša izsacītam vārdam -, kā svaigs atmiņu zieds uz mirušā drauga un dzīvā ienaidnieka kapa. Mani ziedi, ko mēdzu dāvāt, ik rudeni izplaukst uz akmeņu zārkiem, kuros dus apbedītas manas mirušas atmiņas.

Ziedi un izdzēstas sveces ir mani pavadoņi apziņas krēsla katru vakaru. Mirušo ziedu vainagi un jau mirušas vēl nedzimušas uguns šūpulis. Vientuļnieka smaids un aprepējusi roka, kas raksta stāstus par dzīvi, bet nekad nepieraksta neko par sevi. Un tam visam apkārt klīst klusums aprijot nomaldījušos vārdus, kā nīgrs Cerbers – manu atmiņu sargsuns, kurš ik rītu pirms saullēkta steidz patverties garāmbraucošu automašīnu troksnī.

Tam, kam dzīvē nav lemta vientulība šo suni nesapratīs. Tas, kurš būs vientuļš, šo suni nekad neatradīs. Suņa vietā klusums tam būs tapis par spilvenu, kas ieaijā miegā un domu steigā dzēš jūtas, to vietā atstājot tīras sidraba stīgas jaunam skaņdarbam.

Cilvēka dzīvi reti kad piepilda klusums, tikpat reti to piepilda arī patiesība. Patiesība, kas slēpjas steigas un vārdu skaļuma, jo ir pretstats tiem. Klusums cilvēkam vienmēr paliks par suni, lai aprītu vārdus, kas tukši skan melu zilo debesu tālēs.

Klusums ir mirklis, tas nepastāv iekš la durée.[xx] Nav tam ilgstamības. Klusumam nav vajadzīga mūžība, tam pietiek ar mirkli, kamēr vārdi sev cenšas ienest mūžībā. Klusums ir mūžīgs sevī. Par klusumu neviens nevar teikt mans. Mans klusums ir mans un reize nemans, tas ir visu un tas nepieder nevienam.

Kas tad ir pats klusums? Tas nav izzināms jautājums. Klusums ir klusums, nekā savādāk tas nav izsakāms vārdos, ja vispār klusumu var izteikt vārdos. Tomēr par klusumu ir zināms, ka klusumus rodas situācijās, kad kādam nav ko teikt vai vis jau ir pateikts. Klusums ir arī priekšnosacījums tam, lai varētu sākt klausīties. Tāds klusums ir tad, kad apklust, lai sāktu klausītos. Ja nav šāda klusuma nav iespējams sadzirdēt otru.

Par mazāk cildeniem klusuma cēloņiem runājot ir jāmin bailes un izvairīšanās. Izvairīšanās teikt patiesību. Tādejādi vistikumīgākais šā mazāk cildenās klusēšanas daiļrunīgākais piekopējs ir kristiešu dievs, kurš uz savu bērnu lūgšanām atbild ar dziļdomīgu klusēšanu.

***

Quorsum haec tam putida tendunt?[xxi] Domas mirst, to vietā stājas atmiņas. Teksts nekad nebeigsies, vārdi paliks, lai mocītu un kliegtu. Pulkstens nosit četri, bet neapstāsies. Laiks plūdīs tālāk, un ciparnīcā lielie melnie radītāji turpinās savu apļojošo ceļu arī turpmāk, vecā Ģertrūde grims rietošās saules staros, tikai melnbaltie burti un dzeltēt sākušā papīra lapas vairs neņirbēs tālāk. Vārdiem vārdu pasaulē arī ir robeža, lai gan to sasniegt nav iespējams – katrs nobeigums ir vienīgi sākuma gals. Bet sākums ir tas, aiz kura nāks vien tas, kas ir pirms šī nobeiguma.

K. Marlovs (2005)

esākumā vajadzīgs klusums, domas ir, taču vārdformas neveido.

Nezināmais. Salda smarža, ka dūmi, kas rodas, degot zālei. Balta krāsa, kā zeme, kas klāta ar sniegu pilsētā. Klusēšana divatā un paciņa „Chesterfild” cigarešu uz blakus galdiņa. Vakars klubā. Saprašana, kas nāca kā atklāsme, ka tev neviena nevajag. Pagaidām tev pietiek ar sevi, tu esi nezināma būtne pasaules telpā. Slinkums un sliktums, vienkārši saistāmas lietas, taču šķiramas vēl vienkāršāk. Skaista ir pienbalta nakts ziemā. Klusa pastaiga mežā nes mieru dvēselei. Vaska svece logā aizdegta par draugu, var tikt aizdegta bez drauga arī. Kafejnīca, tējas tasīte, logs un putenis aiz tā var sasildīt un stiprināt garu.

Skaistums mājo it visā, jāmācās tās atrast. Vīraka svecītes pelni izirst tiem pieskaroties, smalkums ir neatkārtojams.

Daudz ir tādu cilvēku, kuri dzīvē visu laiku kaut ko gaida. Es tā vairs nedarīšu. Nevajag to darīt ne agri no rīta, ne vēlu vakarā. Paskatīties spogulī un neieraudzīt sevi, bet pašu spoguli – tā kroplību. Tevi dzīvē īstu neredz neviens, šķitums atkal ir dzīvs.

Vai man nāk vecums vai tu jau tāds esi piedzimis, es vēlējos vaicāt akmenim un pēkšņi nesapratu vairs savas domas, tik svešādas tās man šķita. Lielākais svešinieks vienmēr esmu bijis es pats sev. Tāpat arī nodevējs un krāpnieks.

Spēlēt spēlīti ar vārdiem un domām, bez nodoma pateikt melus, ar sapratni izteikt svētumu, sadragāt sarkanas lūpas no māla. Mūžīgais jautājums netiks aizskarts, nevajag! Klusēju vienatnē un klausos citus, apbrīnojams ir fakts, ka esmu iemācījis klausīties, bet ne runāt pats. Vainoju citus, ka mani nedzird, nemanot to, ka nemāku izdvest skaņu.

Iedzer vēl vienu malku vīna un atceries mirkli, kura nekad nav bijis – bet tev sāk jau šķist, ka ir. Laiks iet un tu atkal esi lejā. Mūžība kļūst īsāka par daļu no sevis.

Vēstule. Cik daudz mēs viens otram samelojam vakar, cik nē, interpretācijā par esošo un bijušo. Tu pastāstīji, es pastāstīju. Tu pastāstīji to, ko es gribēju dzirdēt, bet šis tas liek šaubīties par tā patiesumu, nav tā, ka es tev neticu, bet drīzāk tas ir tā, ka es neticu sev. Uztvere un interpretācija ir skaista spēlīte, nezinu vai tā bija hipnoze, vai nē, kaut kāda brīdī man šķiet, ka bija, kaut kādā, ka ne... Vismaz pilnīgi neizmainīts apziņas stāvoklis tas nebija... man liekas, ka uz kādu pus stundu man tevi bija sanācis iedabūt hipnotiskā stāvoklī, tas bija jocīgi, jo tu nerunāji nemaz. Man visu laiku liekas, ka, gribot atrisināt problēmu (kuras varbūt nemaz nav), es padaru visu daudz sarežģītāku. Ne tu, ne es nejūtamies īsti ērti, lai par to runātu, pirmo reiz (es nezinu), bet tas bija kaut kā savādāk, man liekas tas bija kaut kā skaisti un patīkami, otrreiz bija pretīgi, man tev jāpiekrīt. Es pats to centos panākt, lai iedvestu tev, sev pret to riebumu, un tagad man ir vel lielāks riebums pret sevi par to, ka es tā izdarīju. Jā, sākumā es uztraucos par daudz ko tādu, par ko pēc vakardienas sarunas es vairs neuztraucos, tagad man jaucas pa galvu daudz, daudz kas cits. Es gribētu, kaut es vārētu mazāk par to domāt. Tu baidies, ka tajā, visā notikušajā es vainoju tevi, muļķības, tas tā nav. Es vainoju sevi daudz vairāk nekā tevi. Man ir kauns, ka es, būdams mediķis un filozofs (lai gan tikai students), nesapratu, ko es daru. Tu jautāji kas man ir ar Ilku? Kaut kad? Nezinu, bet man liekas, visu laiku ir licies, ka man viņa patīk un pat ļoti, un tad vienreiz pirms pāris nedēļām, tajā tējas vakarā, kurā es pēc tam visu laiku viņu grūdu tev virsu, un viņa gribēja pateikt, viņa vēlreiz pajautāja, kas man ir ar Imantu, vai mēs guļam... Es neko nesapratu, mani tas šausmīgi apvainoja, nē, drīzāk nošokēja un radīja tādu iekšēju naidu pret Ilku, viņa gribēja par to ar tevi rūnāt, tomēr nesaņēmās, maita tāda... Pēc tam nākošnedēļ man visu laiku plosīja iekšēja sajūta, ka, ja jau viņa tā domāja, tad jau lai, lai.... lai tā arī ir, viņa mani var tikai sāpināt... Tāpat, kā Elīna, Elīnu es sev klāt nelaidu, bet galvenais, pats sevi klāt Elīnai, un šoreiz es nožēloju, ka satiku Ilku, ka iepazinos ar viņu... Un toreiz pirms divām nedēļām, trešdien, kad tu iedzēri cantaris, tie pieskārieni nebija viss kā ārstam, es tikai gribēju, lai tu tā domā... Pēc tam man palika par to kauns, varbūt drīzāk es nokaunējos. Toreiz es domāju, kā būtu, ja es tevi noskūpstītu, nu tā uz lupām, es sapratu, ka es, ja rastos izdevība no tā neatteiktos, un tad piektdien es to video neuzliku tāpat vien, es biju izdomājis pamēģināt, kā tas būtu, par spīti visiem, normai, uzskatiem, Ilkai, maniem sencīšiem, kuri man tādas attiecības vienreiz jau piesēja, sen atpakaļ, kad es biju stipri jaunāks... Tad gultā, kad mēs gulējām blakus, tas bija tik jocīgi, es atcerējos citas iepriekšējās reizes, kad man tādas domas ne prātā neienāktu, un toreiz neienāca ar, bet šoreiz bija savādāk, es gribēju tev pieskarties. Tālāk viss notika tā, kā sapnī, es neko nesapratu, es zaudēju kontroli tai mirklī, kad mēs sākam kutināt viens otru, tas, kas notika tālāk bija savādi jocīgi, es pat teiktu patīkami, es cerēju, ka neviens no mums nebeigs, jo tas, kas seko orgasmam, nav tikai vienkāršs atslābums, vīrietim tā ari ir savdabīga vainas apziņa. Tad mēs aizgājām gulēt. No rīta man bija kauns, bet es centos to neizrādīt, man bija kauns par sevi no visiem, es ienīdu Ilku, par to ko viņa man bija... Drīzāk, ka viņa man bija ierosinājusi to izdarīt, es sajutu vainu, ka esmu pavedinājis nepilngadīgu puisi, tas bija dīvaini... Bet sava ziņā viss, kas bija noticis, man arī bija paticis, es gribēju vēl tāpat kaut ko tieši tādu pašu, mēs aizbraucam uz Undīni, bet pirms tam es baidījos no tā, ka pēkšņi dēļ šitā visas mūsu attiecības uzčakarētos, tev bija vienalga par notikušo, un tas man sāpēja, tas mani priecēja, tas man radīja apjukumu... Mēs pirms tam bijām draugi, kas mēs bijām tagad, es nezinu... Tēja pie Žeņas, atceries, kā viņa to pateica ... Varbūt, ja neatceries, es mēģināšu atgādināt, mēs uzreiz abi piekritām, tu mazliet šaubījies dēļ sencīšiem, bet vienalga piekriti un teici, ka gan jau viņus pielauzīsi. Tu lenci Žeņu, man tas likās atvieglojoši, jo es nebiju tev nodarījis smagu traumu, tu biji brīvs, un es cerēju, ka tev tas izdosies, centos, palīdzēt, bet tas bija sviestaini. Nākošajā rītā, svētdien, mulsums, pēc tam negribēšana mosties man kārtējo reizi, vēlēšanās būt mirušam, jo katrs nākamais brīdis pietuvina manas pasaules sagrāvi... Atcerējos par fotogrāfijām, pārsteigums par tām, kaut ko sapratu par tevi, par Villi, par sevi, par visu, kas notika iepriekš, sāku apšaubīt visu iepriekš notikušā nejaušību, saka parādīties ļoti dziļas likumsakarības. Joprojām ir diezgan liela vienaldzība pret normām, kuras pastāv citu cilvēku uztverē, nebīstos no tā, kas notika piektdienas naktī, es esmu biseksuāls, un man tas patīk.

Pirmdiena nāk ar jaunām vēsmām, esmu sanervozējies par ceturtdienas dzejas lasījumu uzrakstu četrus jaunus dzejoļus, samulstu, pieķerot domājam sevi par to, kam esmu viņus veltījis (tev, Ilkai, Elīnai?). Man vajag parunāt par notikušo, ar tevi nevaru nesanāk, vakarā sarunāju saskrieties ar Māru, jāparunā ar viņu par dzeju, par ... (iekšējā spriedze aug, par ko vēl, vai tiešām es par to gribu runāt ar Ilku? Pateikt viņai, ka viņa ir kuce, un tagad dēļ viņas es esmu savādāks izjūtās, ne tikai miesā? Viņai patīk biseksuāli puiši, ha, viņa pati taču ir biseksuāla meitenīte, un ar Māru par Ilku, par tevi... Nobīstos izdomāju, ka ne.). Ir vakars, sēžu pie Māras lasu dzeju un ir labi, jo atkal visu esmu aizmirsis savas šaubas, savu nesapratni... Esmu iegrimis dzejā, es izjutu kaut ko savādāk, es esmu laimīgāks, es mīlu Ilku, es mīlu tevi. Man ir labi tā runāt ar Māru par dzeju, par visu citu ko, un nevajag runāt par to, kas notika piektdien, es esmu vienots ar sevi, un tas, kas notika netiek uztverts kā problēma manī.

Tējas ierašanās sagrauj idilli, es jūtos mazliet sašūpots savs uztveres ziņā, man vajag uzmanību vairāk nekā man tiek, pašlaik vēlāk ne, bet tieši šobrīd, tagad es bez tās zaudēju stabilitāti.

Koncis “Saksafonā”, esmu pazudis, iekšējais līdzsvars nav. Svārstos starp depresiju un nekā nejušanu... Līdzsvara vairs nav. Rūgtums. Nekad nezināju, ka daži vārdi ir tik maznozīmīgi, var nogalēt cilvēku... gandrīz. “Tas suns tajā bildē izskatās piedzēries. Hahaha!” Krītu bezdibenī, nevaru un negribu apstāties šoreiz gribu nosisties ap bezdibeņa dibenu, uzkrist uz klints asajām šķautnēm. Gribu iet prom. Māra, to pamana un nelaiž. Ai, viņa domā, ka problēmas ir ar Ilku. Nu, jā, bija jau arī tā sms no Ilkas arī, tāpēc jau pazuda tas līdzsvars sākumā, bet nē, īstenība es vienkārši gribu nomirt. Ejot pa barona ielu vēlāk, domāju, kas būtu, ja es uzkāptu uz ielas braucamās daļas īsu mirkli pirms tam, kad nāk mašīna? Mašīnas nav... Viena brauca gan, bet ar kaut kādu jocīgu ātrumu – varbūt 20 km/h. Fonā ir tēja viņš iet blakus, gribas kaut viņš pazustu, tad vismaz ar Māru varēt runāt... Labāk, ja pazustu viņi abi. Virs Daugavas nav ledus... Māra vēl ir vienīgā būtne šai pasaulē, kas mani kaut kā var ietekmēt, Rasas vairs nav... nav... nav.. nēēēē...

(Atvaino dēļ asarām īsti vairs neredzu, ko rakstu.)

Māra bija man blakus tad, kad nomira Rasa, tā viņa ieguva manu uzticību sev, tas bija kā Rasas novēlējums 2003. gada 28. decembra naktī ceturksni pāri pusnaktij. “Tev ir tik skumjas acis,” teica Māra. Es pasmaidīju un pēkšņi man kaut kas tā sažņaudza sirdi, tik ļoti, ka man likās viņa pārlūza un daļa no viņas pazuda... Nāk tramvajs. Jocīgi nevienam nebija jānāk, es skrienu, mani kaut kas velk mājas ļoti, ļoti stipri. Atlikušo ceļu līdz mājām es noskrienu gandrīz nemaņā, 00:27 pulkstenis pretī koridora durvīm uz kāpņu telpu. Istabā deg gaisma, mamma raud es paskatos uz sofa... “Kas noticis?” Klusums. Pieskaros. Silts, pat ļoti silts ķermenis, asinis uz manām rokām. Nav sirdspuksti. Apdullinoši, ne apziņa, ne... Tumsa...

Rīts neviena nav dzīvoklī. Mamma kaut kur izgājusi... Atceros, kā mēs rasu noguldījām vakar vēsumā, lai atdzistu siltais ķermenis, lai dzīvība aizplūstu pa visam. Klusums ir neizturams vajag kaut kādu skaņu, vajag mūziku, jebko...

Skan IndyGo pavasara mirkļi... “uz augšu uz augšu.... asins dzīslās par dzīvi liek domāt...” Mesa ir sākusies, es tupu uz ceļiem un raudu, asaras plūst tā, kā vēl nekad, un tā, kā tās neplūdīs vairs nekad. Mana sirds ar katru asaru mirst, līdzjūtība izplūst un aizplūst, līdzcietība zūd, mīlestība ir mirusi – tāda mīlestība, kāda vairs nebūs, es esmu kroplis, atceros pēdējo acs skatienu.

“Ej prom, Rasa, ne tagad, ej prom... es mācos...” Tagad liekas nafig, nafig tas viss vajadzīgs, tam nav jēgas, nav nozīmes... Es gribu uzrakstīt vēstuli pēdējo, pēdējo vēstuli Rasai, es rakstu dzeju un raudu. Iet laiks... Nepamanu, ka pildspalvu un papīru nomaina mobilais, es rakstu sms Mārai, esmu sagrauts daļa no manis ir mirusi, es nejūtu vairs neko. Asaras izžūst, mamma atnāk pēc pāris minūtēm. Vedīsim Rasu uz kapiem, neviens man neiebilst. Vai tiešām viņiem ir tik ļoti bail no manis, no tā, ka es neko nejūtu, viņi nav redzējuši manas asaras un neredzēs tās nekad... Mans tonis tiešām nepieļāva iebildumus, dzirdu klusus čukstus sev aiz muguras, ka man jau sen visi nav mājas, bet suni cilvēku kapsētā, tas ir par daudz... Es nesaprotu, kur ir atšķirība? Kāpēc tā, ja es viņu mīlēju vairāk par jebkuru cilvēku... Par jebko, par sevi arī...

18:00 pie Māras mājas. Māra nav, būs pēc divām stundām, es esmu viens, viens... Izmisums, vienaldzība pret sevi, klīstu pa Vecrīgu stundām. Laiks pazudis, tā vairs nav. Zane no IndyGo pie NB. “...mēs skumstam par sevi, par to, ko mēs sev esam zaudējuši, nevis par to, ko mēs esam zaudējuši...” Saruna turpinās vēl par daudz ko... Kļūst vieglāk. Stacija, Māra, sēžu pie viņas mājās un ir labi, ir labāk... Mājas iet negribas, un vispār kur viņas ir, kas viņas ir – mājas. Kojās ir tuss, sms no Renātes, dodos pie viņiem... ap diviem ar kājām... pēc stundas esmu galā, man iepatīkas nakts pastaigas. Vienatne. Naktī es jūtos kā mājas...

Laiks iet uz priekšu cenšos par to nedomāt, man visu laiku apkārt jābūt cilvēkiem, vienatne ir mokoša, nāk atmiņas un es nevaru tās izturēt – par smagu. Daļa no manis ir tik smaga, ka viņa vairs nav, tik vienkārši nav, daļa no manas pagātnes ir projām, tā vairs nav mana, es esmu kļuvis par citu cilvēku. Es esmu xxx. Juris ir tālu, sāpīgi... Tā ir labāk, lai pagātne paliek pagātne... Viss, kas notiek tālāk nav ne ar plusa, nedz mīnusa zīmi. Es vairs nespēju nošķirt labo no sliktā, pareizo no nepareizā, nekā tāda vairs nav, ir vienīgi tas, kas notiek tai mirklī, tagad... Nevajag ne pirms, ne pēc... nedomāju, nelasu, nemācos, nedaru neko tādu, kur vajag just, dzīvot ar tagadni, nākotni un pagātni... Nedaru gandrīz neko, ko darīja Juris, es neesmu viņš. Es esmu xxx. Viņš ir citāds, man no viņa ir bail viņš dara, ko dara un ir tāds, kāds ir. Juris nekad neko nevarēja.

Saņemties... “...nejustu alkas pēc dzīves...”

Mūzikas akadēmijas studentu klubs, IndyGo koncis, kaut kas nospiedošs spiež apziņu, nevar pretoties xxx, to nespēj uz mirkli atgriežas Juris. Kritiens dziļumā. Trulums.

Apskurbums nāca no ārienes. Vēsi taustekļi taustījās ap manu ķermeni. Iekļūt iekšā es tiem neļāvu. Kad tas bija sācies un kad es nezināju, tikai jutu zināmu līdzību ar jau notikušo sen. Nelabums bija caur šķēlis katru ķermeņa šūnu, un es zaudēju savu veselumu. Nelabums nebija nācis pēkšņi, tas bija briedis iekšienē nemanāms un koncentrēts līdz sasniedza tādu pakāpi, ka spēja saindēt visu organismu, nonāvēt brīvību, apziņu.

Izšķilšanās ir skaisti. Balto apaļumu pārņem sīkas šķelšanās radītas plaisas. Tavu acu priekšā notiek brīnums rodas kaut kas dzīvs. Tu gaidi skaistumu, taču ieraugot melnu tievu dzīslainu striķīti izslīdam no plaisiņas, tu izbrīnies, aptverot sapratnes radītā tēla pirmnojausmu, tu spēj tikai klusēt. Riebums. Redzēt izšķiļamies pārējo, tavus locekļus pārņem tirpoņa. Kaut kas laužas tavā apziņā, noraidīts, izstumts, vēss un nepieņemams. Tirpoņa visos tavos locekļos pastiprinās. Tirpoņa. Kaut kas kustas un midzinošs ieplūst tavās asinīs. Pār tavu acs zīlīti pārrāpo mazs melnums ar diedziņiem.

Tavas lūpas kļūst zilas. Tad tu pamani, ka skaties uz sevi no malas – tu ir es un es ir tu. Tas esi tu pats, ko sauc par tu. Tas tāpēc, lai nošķirtu sevi no sāpēm. Ap tevi aug siena, tā rodas no gaismas un skaņas, ik puteklītis gaisā kļūst nekustīgs. Laiks sastingst, tas nošķir tevi no visa, no visiem. Kusums troksnī un vibrācijas padara tevi caurspīdīgu. Tava izzušana nav pamanīta tā notiek iekšienē. Nekas mani nevarēja aizsniegt līdz sirdij, lai atmodinātu.

Emocijas nebija īstas manī plosījās tikai riebums, stāvoklis, kas atņem spēju lemt par dzīvi un nāvi. Mani neaizskāra pat tas, kas senāk izraisīja spēcīgus emocionālus viļņojumus. Beznozīmība un sāpes aprija visu manī, lēnām un neatgriezeniski es dzisu sastindzis kristāla lauskā. Apzināta nespēja atrast spēku un artefaktu no kā to smelties. Nekas nemainījās. Lēni es slīdēju lejā pa stāvu kalna nogāzi tuvojoties bezdibenim, atvaram, kas beigās aprīs visu manu dvēseli atstājot tukšu miesu. Tas vēlējās izdzēst manās acīs ticības dzirksti, kas bija cerība. Es jutos pazudis un nepretojos tam, man vairs nebija vēlme pretoties savas eksistences zaudēšanai. Arha –apēstā. Vai šis vārds bija agrāk dzirdēts, vai viņa jutās līdzīgi? Svešs prāts centās mani iznīdēt un tas viņam sāka izdoties.. Es lēnām ar roku tvēru pie krūtīm. Nebija. Sataustīju tikai savu kailo miesu, man nebija šī priekšmasta, kura dāvātājs man tik ļoti nozīmēja. Pēkšņs sevis žēlums man lika kratīties drebuļos – es biju vājš un nespējīgs. Vientuļš un sagrauts. Tumsa ap mani vilkās ciešāka un smacēja mani savās karstajās skavās. Apkārt valdošais troksnis bija noklusis līdz tikko dzirdamai čaloņai. Roka vēlreiz pārslīdēja kaklam. Nebija, lietas reti kad uzrodas pašas no sevis, cilvēkiem šis netikums bija sastopams biežāk.

Reti bija kļuvuši tie cilvēki, kuru satikšana tiešām bija tīkams notikums. Ļoti reti bija šādi cilvēki. Un šeit viņu uzrašanās tiešām būtu brīnums. Skumjas un nožēla tikai atņēma man spēku. Centos koncentrēties uz savu labāko pusi, kura nu gulēja smilšu skavās sastingusi un tās miesa trūdēja kļūdama par barību tārpiem un citai dzīvībai. Šīs brūnās acis, kuru pēdējo skatu no manas atmiņas neizdzēsīs nekas, es aizmirst nespēšu – tās bija svētas. Nespēšu piedot sevis nodarītās sāpes tai, mūžība ir to skumju mērs ,un tad vēl nepietiekams, ar kurām tās vērās man, ciešot pārestību no manas puses, taču piedodot – jo nepiedot tās nespēja – nemācēja. Un kālab lai mācētu nepiedot – tas ir tikai cilvēku netikums. Es tiecos pēc šim acīm arī šai brīdī, bet nespēju sasniegt, par dziļu biju nogrimis tumsības un aizmirstības purvājā. Šim svētumam nebija šeit vieta, es pat nepieļāvu tā še nāktu un aptraipītu sevi.

Tukšums galvā pletās savā lielumā izspiežot domas, tēlus un visbeidzot dzīvību. Jutu sevi dziestam. Sakums bija tikko jaušams, bet nobeigums neapjaušams bezdomu pasaulē. Tumsa...

Dzirdēju vēl vārdus plūstam no kaut kurienes, tie bija tukšas skaņas – nespēju tos uztvert, nespēju censties tos saprast. Redzes tēli jau sen bija izplūduši beznozīmībā...

Kaut kas strauji rāva mani augšup, čuksts un tvēriens uz pleca, kaut kas centās aizdzīt tumsu. Stinguma siena sašķīda, zvārgulīšu skaņa dvesa „Tev, tev, tiešām tev...” Apziņā skanēja atbilde: „Man, bet es būtu gribējis lūgt, bet nelūdzu un tomēr man!?” Svilinošs pieskāriens bija salauzis sienu, spējš čuksts pildīts ar emocijām bija aizdzinis uzbrucēju. Uz augšu, mūzikas skaņas mani nesa uz augšu ātrāk par domu, par gaismu, par jūtām... Lūpās man iezagās smaids, bet acīs skumjas. Tad es atkal ieraudzīju tēlu, klusi guļošu – mirušu. Kāda roka aizvēra tai acis, ķermenis bija silts. Gars to bija atstājis tikai mirkli atpakaļ. Tā roka bija mana. Redzēju sevi nometušos uz ceļiem un šņukstam, izkliedzam savu sāpi dvēselē tādā skaļumā, ka pat eņģeļiem aizkristu ausis. Tie nebija šņuksti, bet kliedziens. Licis dvēselei atgrieztie un neaiziet, bet tas nebija manos spēkos. Es nevarēju tai sekot, doties tai pakaļ nāves valstībā – man nebija ļauts šķērsot smilšu tuksnesi, lai nonāktu zaļo mežu valstībā.

Varbūt manos spēkos bija neļaut dvēselei aiziet, bet atsaukt to atpakaļ ne... Cietsirdīgi ir neļaut aiziet tiem, kam jādodas prom, taču es to nekad arī nebiju darījis. Arī šoreiz es ļāvu aiziet atstājot sevi sāpēs un skumjās salauztu, taču iemantojušu kaut ko aizsaulīgu, kas būs mans ceļabiedrs nakts gaismā, manos vientuļajos ceļos es nebūšu, neesmu viens vairs.

Un tomēr priekšā starp mums bija logs un asinis, drauga asinis no savām rokām es nomazgāt nespēšu, necentīšos nekad – tās bija pēdējās atmiņas no pēdējiem pieskārieniem... Nebija ļaunuma tajās... Tēli devās tālāk, nepalikdami šeit, bet izzūdot šīs pasaules redzei.

Atjēdzos stāvam cilvēka pūlī, dziesma bija izskanējusi, un šķīstījuši šo vietu man. Te vairs nekad man neuzbruks tumsa, gaisma šeit spīdēja no ikkatras molekulas neatstādama vietu tumsai. Nelabums bija apslāpēts un iznīdēts. Tas deva vietu kam citam tik šķīstam un svabadam, tomēr tas dzima niecīgs un auga lēnām. Vakars likās mūžīgs, sen mirušais es modās un piepildīja mani ar spēku – aizlaika spēku, kas nāca no laiku zudības – noslēpumains un bīstams. Man šodien bija pasniegta skaista dāvana, tik bezvērtīga, ka pārspēt savā dāsnumā to nespēj neviena cita. Šādas dāvanas mūža laikā saņemt nevar, tās ir retas un valdzinošas savā neatkārtojamībā.

Smaids no manas dvēseles arī izlauzās uz āru un ieauga ar saknēm lūpās, tik dziļi, cik vien to patiess smaids spēj izdarīt. Es smaidīju.

Ir mirklis pēc tam atkal tikai xxx, Juris nevar pastāvēt viņš ir jau sācis pazust. XXX atriebīgā daba atņemt Villei Robertu, par to, ko viņa nodarīja man, vēl jau nekas nav zināms ne par fotogrāfijām, ne par to par, ko viņas ar Lilu runāja, Imants, kā vienmēr klusē un pasaka visu par vēlu, vēlāk... Tā ir bijis un tā būs...

Daļēja vienaldzība un ļauns prieks... apkārtējs stulbums un banalitāte.

Depo Ilžu vārda diena, pļaukš pirmais trieciens no Ilkas, “ko jūs vēl ar Imantu darāt?” KO? Kā pliķis man pa seju, šie vārdi bija asi... Palika rētas, dziļas rētas un striega sāpe. Mirklis ir garām viss aizmirstas, jo tas bija tikai joks... Viņa pajokoja. Kaut kad vēlāk vēlreiz un daudz, daudz sāpīgāk. Tas laikam nebija tikai joks...

Kāpēc viņa tā domā? Kāpēc viņa tā dara? Kāpēc viņa mani moka, izliekas, ka grib kaut ko ar mani un tad vēstules – sāpīgas, tiešas un reize atvieglojošas? Kāpēc mēs nevaram būt draugi? Kāpēc runāt ir viens, bet darīt cits? Nesaprotu, zaudējuma sāpes ir tikai tad, ja tu jūti, nevajag just vajag darīt... darīt... darīt...

Makdonalds, Māra, es. Tēja aizbrauca mājās. Es stāstu Mārai. Mēs runājam par Ilku, par mani. 00:35 jāiet uz tramvaju. “nē nākošo, plz” nodomāju. Māras mamma ir dusmīga, es atņemu citiem cilvēkus, negribu tā... Nē, nē, bet tā ir un nekas to nevar mainīt. Māra mani mēģina mierināt, bet viņa nezin, nezin vēl visu. Viņa domā, ka es uztraucos par Ilkas vārdiem un domām, par to, ka viņa tā domā, par mani un Imantu. Beidzot es pārlecu visam, nemulsināt Māru un nejaukt galvu runa ir par to, ka mēs ar Imantu pārgulējām... un man tas likās jocīgi, bet nebija tā, ka tas nepatiktu, laikam patika. Reakcija no Māras mīļa, nav līdzjūtības, kuru man nevajag, nav nosodījuma nav izbrīna... Paldies, tu mani saproti... Tramvajs aiziet.

Pavadu Māru ar kājām, viņa mani iedrošina, joprojām ir labi. Es uztraucos tikai par Imantu, par to kā viņš jūtas viss liekas vienkārši... Klīstu pa naktīm ielās, neesmu mājas... No rīta guļu, uz universitāti neeju. Nevaru, tāpat nebūtu jēga... Satieku Imantu, nekādas reakcijas. Bāc, vai viņš tiešām neko nejūt? Vai viņam tas neko nenozīmē? Bet ir labi, nav atstumšanas, bet gribas pārbaudīt, vai tas var atkārtoties, vai atrodoties divatā nav kaut kā ne tā? “Piektdien dzeram, m?” Acis jālūkojas tajās, bet tās nerunā. “Nezinu, nē?” “Kāpec? Vai tas var notikt vēl?” “Jā, var un notiks.” balsī skumjas un tomēr neko neizsakošas, skumjas bez emocijām. Apmulstu, tik strikti, tik noteikti. Šaubas par sevi, ko es esmu izdarījis ar Imantu? Viņš ir savādāks... Bailes... Pārbaudīt... Nav jēgas tāpat skaidrs, jārada riebums piektdien, bet kā? Zinu....

Piektdiena, improvizācija, arī trešdien. tēlot. kārdināt. iekarot. pietēlot. to visu un reizē, arī nē... Sajukums sevī, citos, tagad par to nedomāt. punkts. punkts. punkts. pazudusi atslēga stulbums. viss ir stulbi. piedzerties. Imanta pieskārieni. Ko mēs darām? Normas. Cilvēki. Kā domas tās ir. Vai manas? Ne pretoties tam, nav spēka. Iedzert, vēl iedzert un atslēgties vai varbūt atbrīvoties, nevaru... Vēl, vēl... “Iedzeram uz prāta pazušanu.” Ak, dievs, nē tikai ne šo tostu... Tās ir beigas visam skaistajam. Nē, nē! Uz prāta pazušanu, kāpēc es dzeru, tas vairs neesmu es. Tas nav neviens. Tas ir... Viss, kas notiek, es atceros, bet neizjūtu un nespēju kontrolēt, ko daru. Tas bija slikts tosts, slikts. Pē. Fui, saki pē tosts, pē! Ko mēs darām...? Imants nē, uzsmēķēt, noskūpstīt Imantu uz lūpām, uzsmēķēt vēl. Tas viņam ir pretīgi – smēķēt, jā, atradu lietu, kas viņam ir pretīgi, jāmeklē vēl, tas jāpārtrauc kaut kā. Debesis ir tik skaistas āra. Imants, uz kurieni tu mani nes?

NĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒ!

Stop!

Tumsa. Rīts zils paklājs. “Kāpēc man ir šis apenes? Vakar man bija zaļas, kas notika, ak, jā vai es radīju riebumu? Neatceros, sāp galva...” Pohas, vēl var pamēģināt, kas ir pats lētākais, pretīgākais, maucīgakais? “mauka atsūkā man”, nu jā, tagad vai nekad izbeigt visu tā... Jocīgi mazliet stipri, Imants beidza, viņam ir pretīgi. Viņš nekad vairs negribēs ar zēniem, jo tas var būt ir pretīgi. Nevaru sakoncentrēt domas... Meloni? “Ā, man ir nelabi, nē nav viss,” es pats sev mēģinu iestāstīt. Vēlāk, mazliet vajag izvemties... Ko padomāja vecāki no rīta, ko padomāja, kad es izvēmos podā un iznākot no tualetes satiku mammu... Mani ir slikti, man ir vienalga... Šodien ir četrpadsmitais februāris. “Nevēlies konfeti?” Salda – riebjas, sakošļāju, noriju. Viss ir sačakarēts. Tas ir labi, Imants vairs nekad ar mani... Mazliet skumji, bet to var just tikai caur miglu. Sāp dibens. Viņš mani..., bija tāda saruna vakar, es esmu netīrs. Miegs, tukšs miegs.

17:30 Ā, tūlīt būs viesi šausmas, es tikko tikai pamodos, es esmu netīrs, ko es esmu sadarījis, stulbums, vājprāts, visam beigas, tam tomēr nevajadzēja būt tā. Vannā. Gribu izmirkt vannā šķīstīt sevi vai vismaz miesu, ādu... Esmu sev pretīgs, esmu mauka, vemt... Ātri uz dušu. līst ūdens un aizplūst domas. Paliek labāk, mazliet, vēl labāk. Viesi. Imants. Imantam ir melns krekls. Depresija nomāktība? Kas? Viņam? Kā man pateikt piedod...? Kā? Kā to var piedot, es esmu mauka.... Jokoties, izspēlēt to visu neizrādīt, to nedrīkst... Imants piedod... Savilkties čokurā. Piespiesties klāt – piedod. Pateikt es to nevaru, nevaru, mani nesapratīs. Piedod. Bet es viņam esmu pretīgs, es esmu nešķīsts... Ko es esmu sadarījis... Imants aizgāja... Neparunājis. Vajadzēja parunāt... Man to vajadzēja. Nedzīvot, ko es esmu sadarījis, izslēgt mobilo. Ieslēgt sevi nelaist nevienam klāt, es esmu nožēlojams, gribu nomirt. Miegs. Ārā ir nakts. NERUNAT AR NEVIENU, NEGRIBU, NEGRIBU, NEDRIKST!

Čats. Čau kāpēc tik drūms? Esmu sabojājis attiecības ar draugu? Varbūt viņš kaut ko nav sapratis...? ... Parunā ar viņu rīt, obligāti! Paldies...

“Imants, kur tu esi man ar tevi vajag parunāt... Ko tu dari četros? Nu labi tagad? (pofig par lekcijām, tāpat nedēļu neesmu bijis, kas vairs viena diena) Mm, es nevaru nesanāk, biklums, kāpēc Dāvids. Tagad? Tikko gandrīz jau sākām runāt par lietu. Dzert? Nē! Labi, lai pofig viss ir pofig.

...

Imants paliec vajag parunāt...

Hipnoze var mēģināt... Viņš mani nelaidīs kalāt. Es nevaru saņemties. Tas būs smagi arī man, tas nebūs labi, bet vajag mēģināt – kaut ko darīt, tikai nesačakarēt visu vēl vairāk.

Imants stāsta, tas ir labi. Viņš nav nohipnotizēts, tikai ļoti, ļoti atbrīvots, nu vismaz tā. Viss ir tā sajaucies, runa tas ir labi, runā par pozitīvo mēģināt vēlreiz, vēlreiz nohipnotizēt vēl, netiešāk, netiešāk... nevaru, nevaru man pašam arī grūti par to, kā Imants uztver notiekošo... Viņam būs bail mani apvainot viņš par to pat nerunātu dziļā hipnozē... Ticēt tam, ka es ticu, ka viņš ir nohipnotizēts, spēlēt šo lomu. Vairs nevaru. Gribu pateikt, ko es jūtu, pārbaudīt vai viss ir beidzies. Es neko vairs nejutu nav uzbudinājuma, nav vairs tā... Noskūpstu Imantu, sajūta, ka noskūpstu draugu. Tas bija mīļi, bet savādāk, bez tā, kā toreiz. Toreiz arī bija patīkami. Imantam neriebjas mani pieskārieni, tas ir labi. Tie viņu neuzbudina, arī labi, pavisam labi. Kauns par to ko es daru... Kāpēc jākaunas? Kāpēc nav? Koncentrēties uz citu... uz kaut ko citu. Patiesību var pastāstīt mazliet savādāk, es par daudz ko pastāstīju savādāk, mazliet ne tā. Tagad kauns, bet nevaru teikt, ka būtu melojis arī. Es tevi tiešām mīlu. Tas gan vakar bija meli, tikai nezinu kā, bezvozdmezdna. Nu kaut kā tā... Tāds ir mans stāsts... Kaut kas, kuram vairs nav vārda... Nav vienotas personības... Šaubas.

***

Nemanot bija atnācis pavasaris. Sasalušās jūtas sāka kust, un arī atkusa. Nemanīju putnus tikai suņu pēdu nospiedumi smiltīs veda prom. Aiziet un neatgriezties nevarēju. Vārdi bija lieki, savā būtībā nespējot neko pateikt, mocības sagādāja jebkāda doma, būdama īsta un pārliecinoši skaidra, ietērpta vārdos pārtapa muļķīgā stostīšanās un šaubīšanās stāvokļa izjūtā. Klusums spieda vēl vairāk, tas atdalīja kā ar trulu betona sienu – pelēku un aukstu, skarbu un nepieejamu. Siena ir bijusi vienmēr, tādēļ vaina bija manī, jo es to biju pēkšņi pamanījis.

Laika ritoņa nekad nerimstas un nemaina savu virzienu, tas ir imūns pret sāpēm un šausmām. To nevar iežēlināt ar ciešanām, līdzjūtība nav atrodama laika acī. Laiks nav dziednieks, tas sadiedz dzīves plēstās rētas ar rupju baltu diegu un uzliek uz brūces zirnekļa tīklu, kas skaisti rakstaini ir darināts no „aizmirsti, bet vienmēr jūti”, tikai tad kad ir iebēris rētā sāli. Piedošana sev nāks vēlāk, varbūt tā neuzspēs atnākt, jo tā vienmēr nāk basām kājām pa stikla šķembu ceļu. Aiz sevis atstājot asiņojošu sliedi.

Maigi saules stari pieskārās sejai – stingums izkusa un atdzīvojas sāpju grimases, kas kā saules zaķīši dancoja manā sejā. Sāpes radīja absurds, kurš caur nejaušu pieskārienu dzīves mīklai bija ienācis manī un bija saplūdis ar būtību, tapis par neatdalāmu no manis paša. Ieskatīties acīs un klusējot ieraudzīt sava paša ļaunāko iedomu attēlu svešās acīs.

Tā ir sevis paša mocīšana.

„Lūdzu piedod es ienīstu sevi, es esmu maita un nodaru pāri tiem, ko mīlu,” jo mana mīlestība ir ļauns, tā atņem tevi citiem. Mīlestība vienmēr saka „man, man, es gribu sev”. Tā grib paturēt sev, un neatdot. Ko tā man ir mācījusi dot? Ko? Ko tā var dot? Sevi? Ai, sevi tā jau ir pārdevusi uz Čaka ielas labi sen. ES arī vēlētos sevi pārdot tur pat, jo tas ir nežēlīgi pret sevi.

Mazohistiski. Es vienmēr esmu velējies izjust sāpes, dvēseles sāpes, mocīt sevi ar nožēlu, ar nesapratni, ar apmātību pēc patiesības. Un tomēr tas nesniedz kaifu. Tas pazudina „sadedzina dvēseli sārtā, kurš samests no vissausākās malkas un līdzjūtības.” Mokot sevi, tu jūti līdzi sev, tev vajag cilvēkus, kuri tevi saprot. Un tomēr nekad tu nevēlies saprast sevi, tu nesastopi sevi mājās ierodoties pie sevis uz tēju. Tu gribi parunāt atklāti ar sevi un tūdaļ steidzies samelot. Glaimi sev ir mans medus, medus tu esi mana inde cukura vietā, jo tevi ražo no ķīmiski pārveidota samaitāta pašapmāna cukura.

Notrīsot rokai, tu paņem un izdzer glāzi viskija, ielej vēl. Tu baidies sajust atstumtību, tādēļ pieliesi sevi līdz malām ar alkoholu, lai vismaz sajustu sevī kaut ko tik ļoti, ļoti tuvu. Bet arī tas aizplūst . Tu to paņem un izčurā gaiši dzeltena šķidruma veidā. Tu reibsti, un tava mēle raisās, tu centies nosist laiku ar alkohola pudeles saturu un nemaņu, kas seko pēc tam, kad tu aizver plakstus.

Vai tu saproti, ka tu runa ar sevi par mani? Ha! Vai vajag? Atgriez pelēko ikdienu, kuru tu nemaz nepazīsti. Nedēļām tu bēdz no īstenības, līdz beidzot saproti, ka esi sev uzlicis mērķus, kas tev pašam par smagu. Tu izlem atvieglot dzīvi un noņem slogu. Bet tas neko nemaina, tu paliec iestidzis purvā un nemaz nedomā brist ārā. Man patīk slīgt, un tu to jūti. Pārbaudījumus sev es izvirzu skarbus. Bet tad pēkšņi es saprotu, ka nemaz nevajag, lai būtu auksti. Es nosalu pārkarsuša kamīna priekšā. Uguns liesmas neatvairīja stingumu, kas nogalē dvēseli. Tu mani atradi mirušu un atdzīvināji, paņēmi līdzi un aiznesi atpakaļ dzīvē. Es tevi, gars, ienīstu, es ienīstu sevi.

Es stāvu pie loga un aiz tā spīd vilinoša gaisma, tā aicina līdzi un sauc mani vārdā. Nakts aicina un gaida, kad tu atvērsi mājas durvis un izplūdīsi tajā, tā uzsūks tevi un mani sevī, atstājot vien nomaldījušos ķermeni nejūtam salu.

Aicinājums pieņemas spēkā, tas tevi velk un pretoties nav ļauts, tas tevi grib un paņem tik un tā. Gaiši zila laternas spuldze tevī noraugās ar savu vienīgo aci, aicinātājs pašlaik ir paslēpies aiz tās un tajā.

Tu nejūti, kas notiek telpā, ap tevi tikai nojausma par vēl dažām trauslām dzīvībām, kuras pulsējot kustas blakus. Tu un es esam akli, ķermenis gan redz, bet mēs vairs neesam vienoti, bet sašķelti daļās. Mani izsūca cauri logam, akla māja pretējā ielas pusē raugās tevī ar saviem tumšajiem logu rāmjiem. Balti stabi, kāds mani piesējis pie tiem un es nevaru izrauties. Sastingstu un vēlos nebūt.

Tu izlavījies pa durvīm, nakts ir dzīva tā kūsā un nemitīgi maina savu formu. Tu pastaigājies pa jumtu no trausla šīfera cerot, ka varbūt tas ielūzīs un viena šīfera atlūza izies cauri tavām krūtīm. Tu alksti nāves. Tad nobīsties no šīs domas un nolec...

Sniegs. Ir vēsi un jūtas sasalst, tu vairs nedomā un tas tevi mierina.

Tu gaidi roku no miesas un asinīm, kas varētu tevi mierināt. Bet tādas te nav.

Tu bēdz pāri tiltam, apakšā skan dzelzceļa liegā dziesma, tā tevi aicina, tevi pārņem domas par vilcienu, kas sadragā ķermeni un atbrīvo tevi. Ķermenis aizsteidzas tālāk, slīdi caur ēnu pilnu mežu, kas sastāv no parka kokiem. Kaut kas ir ap tevi, kāds ir aiz tevis. Nakts pēkšņi nokalst. Salkani tumša ēna klājas pār tevi, viz sniegs un visa pasaule ir iekalta ledū, tu to jūti. Baltie stabi mani atlaiž, to viņiem es izlūdzos vēl tikai šoreiz, lai gan šie tēli ir balti, tie ir arī salti. Es meklēju sevi un atrodu nomaldījušos parkā. Es tur stāvu un sāpēs kliedzu. Es apklusinu sevi un pēkšņi mani pārņem baisa sajūta, kāds spēks ir licis visam satumst. Mani pārņem tirpoņa, es mūku no nakts, kurā es gribu aiziet, jo īstā mani biedē. Alkstot pēc cilvēku tuvības, kas spētu mani pierunāt palikt, jo vēlme aiziet aizvien manī vēl ir stipra, lēnām lavos prom no nakts pielietā parka. Šī nakts vēl aizvien var kļūt par īsto.

Baisma nojauta spēj nest ātri. Pagriezties atpakaļ ir grūti, ja tu zini, ka priekšā ir ūdenskritums, aiz kura vairāk nekā cita nav kā skaita varavīksne, kurā izplūst.

Kādu nakti es aiziešu tajā, nodomāju verot durvis atpakaļ uz siltumu un mīļumu. Akluma un nejūtības dvaka iesitas man sejā, varbūt uz mirkli ir izjūtams mugurā durošamies silts skatiens nu atvieglota nopūta. Kādam šķiet bija svarīgi, ka es atgriezos.

***

Es sēžu un gaidu un man pretī sēž skumjas brūnas acis, es atkal tām esmu nodarījis pāri aiz savas muļķības un neapdomības kā vienmēr. Es ienīstu to ko reiz mīlēju, jo sāpes un mīlestību pārvērš naidā. Saproti es tevi ienīstu pat tad, kad saku, ka mīlu. Jo augs, kas izaudzis no mīlestības saknes uzziedēja ar ciešanu un sāpju ziediem. Man tava klātbūtne tagad riebj, tev svarīgi nav cilvēki, bet kaut kas tāds, kas ir neīsts – tu mīli tēlus mīlīt. Tu nesaproti, ka manas ciešanas rada tas, ka es mīlu cilvēkus, es mīlu viņus jo viņi un nevis viņu tēli ir mīlami, jo tikai cilvēki nevis to tēli paši spēj mīlēt. Tu esi aizmirsusi, ko nozīmē patiesas emocijas – tu esi „fake’. Man tevis žēl jo tu esi samākslota un lēta. Man plosa niknums par to, ka es maldījos iemīlot tevi, jo tavs tēls man riebjas! Un tomēr pats banālākais ir tas, ka es mīlu to tavu daļu, kura ir īsta un patiesa. Tu manu mīlestību, kura bija skaists gobelēns, sagraizīji ar zelta šķērēm līdz pāri palika tik daudz, lai uzšūtu mutautiņu, kura izšņauci degunu un aizmeti prom arī to.

Tu noskatījies kā es mirstu un nedarīji neko, un nevajag arī, es nevaru un negribu tev lūgt vairs ko darīt. To es vairs nevaru lūgt nevienam, nespēju. Es biju atguvis spēju mīlēt, bet to tu apņirdz un saki, ka viss drīz būs atkal tāpat kā tam bija jābūt, tu to gribēji padarīt par izlikšanos. Es tā nespēju. Kas es esmu tev, nu ,es to zinu, bet tagad saki par ko pati kļūsti man?

Ārā ir par siltu, lai sasaldētu savas jūtas. Patiess šķitums ir tas, ka es saprotu to, kas ar mani notiek. Sabiedrība nav īsta, tā ir viltota. Ja kāds kaut ko pasaka pat tikai kā joku, viņš nemaz nevar iedomāties, ka tādā veidā rada to, kā vēl nav. Kad tiek piekārta birka ir velēšanās rīkoties tā kā birkā rakstīts, jo pārņem izmisums, tevi saspiež ar zīmogu. Nezinu par sevi, bet tevi es ienīstu, jo nesaprotu. Bet piekārta birka nespēj attaisnot sev rīcību, bet tikai atvērt durvis uz izmisumu. Tā neattaisno nosodot divtik stipri. Ups. Man patīk kāds es esmu, un mainīties es negribu, jo nejūtu vajadzību to darīt. Un vienmēr būs kāds, kurš uzlūkojot mani teiks, ka šis nu nav īsti normāls, bet es tik klusībā smaidīšu, jo ja kāds iedomājas, ka ir atradis normu tad tas ir „funy”.

Tu, lūdzu, nejūti žēlumu, nevajag.

Klusi noplunkšķēja ūdens, aprīdams ķermeni, garu un dvēseli, pavasaris bija sadragājis ledu un atbrīvojis ceļu. Smagums nogrima kopā ar kādu būtību, jo nebija pastiepusies roka, kas to varētu izmainīt. Spīguļojošā virsmā vizuļo saule. Kaut kas bija notraucis gruzīti no pasaules sejas, kurš uz tās īsti neiederējās. Metamorfozes apstājās.

[2004]