lietots lietotājs lieto lieliski

Subject:	Atzīšanās, bet ne Jums!
Time:	12:00 am

Vēlaties pastāstīšu Jums savu stāstu? Nesākšu kā Deividā Koperfildā - piedzimu tur un tur, uzaugu jeb precīnāk mani uzaudzināja... Tas būtu lieki. Runāšu tikai par būtisko, un es pazinos, ka runāju slikti, jo protu sacīt vienīgi patiesību.
Labprāt apšaubītu, ka man piemīt ģenials prāts, bet mana dzīve ir pierādījusi pretēju. Pārsvarā gan jātzīst tas parādījies negatīvā veidā - darot dažadas preteklības, bet noteikti ne lieki.
Tie, kas mani pazīst personiski būs gan pamanījuši gan spīdošus prata izgājienus, gan zemiskus, bet tādēļ ne mazāk asus prāta lietojuma ziņā, un tie arī zinās manas vājās vietas. Neesmu tās slēpis. Emocionalitāte. Pie tam bieži nevietā. Un ne tikai.
Nu, ko grēks ir atzīts. Klājas to nožēlot? Nebūt ne, nožēlot ir par vēlu. Nožēla vienmēr ir par vēlu. Vienkārši ir jāmaina attieksme turpmākā rīcībā. Sacīju rīcībā? Droši vien neprecīzi izsacījos, jāmaina attieksme turpmākās jūtās.
Ko sacīt mans draugs, Tu man dāvāji cilvēciskumu, cilvēcisku vājību, laiks ir atgriest Tev tavu dāvanu, man tā izrādījās lieka. Vari paturēt sev manu dāvāto nežēlību, Tev tā piestāv tik pat labi kā man. Sevišķi cietsirdības aranžējumā. Kopā ar muļķību tā grezon Tevi kā valdnieku asiņaina mantija pēc izcīnītas uzvaras.
Esmu indējis savu prātu ar milzīgu alkohola daudzumu un saglabājis visus pierādījumus, lai reiz varētu spriet tiesu pats pār sevi. Tā ir visgodīgāk. Cigaretes? Maigi jutekliski kliedēja vientulību, atgādināja emocijas un sajūtas no pirmajām reizēm? Ne tikai, tās reizē nokāva gara spēku un apziņas skaidrību, veldzējot to ar dūmakotu skatu, šīs pasapziņas lāpas to vien dara kā palīdz tverties no pasaules - pašapmānā.
Cinisms? Mērenās devās, ja kādam par stipru, šķiet, ka būs nodzertas aknas. Piedodiet retorika nav mana stiprā puse. Sevišķi tad, kad stāvot auditorijas priekšā mēģināju aizstāvēt paša uzrakstīto darbu par skatienu un sienu, bet spēju vien domāt un atmiņās pārcilāt brīdi atpakaļ manas fakultātes vestibilā notikušo gadījumu, kad kāds vardarbīgi mēģināja mani izsviest mani no manis paša "mājā". Nespēju neko pateikt. Vardarbība? Nē, vienīgā vardarbība ir klusēt mirkļos, kad prāts iesaka runāt, un arī tad, kad tas liek kluset, bet jūtas piespiež runāt.
Ja kāds domā, ka viņš mani pazīst - iesaku ieskatīties spogulī, un pajautāt atspulgam, vai viņu pazīst. Pačukstēšu, ka esmu Jūs maldinājis - vazājot aiz deguna sevi, esmu arī Jums licis ticēt tam, kā nemaz nav.
Ar labu nakti, dusiet saldi.

comments: 2 comments or Leave a comment

July 1st, 2008