lietots lietotājs lieto lieliski - June 11th, 2008
|
| ||||||
"
misteru Vanderbiltu, honorāru lai nosakot Norstroms pats. Norstroms
bija dziļi izmisis, kad es aizliedzu viņam braukt, un pēc mēneša vecais
multimiljonārs pats ieradās Eiropā, lai ieņemtu vietu pārējo Norstroma pacientu
vidu — tā bija dzīva, milzu burtiem pāri visai Amerikai rakstīta reklāma.
Norstroms rāvās no rīta līdz vakaram, spaidīdams pacientus ar saviem milzīgajiem
īkšķiem, kuru spilventiņi jau sāka pieņemt nelielu meloņu apmērus. Drīz viņš
pat atteicās no sestdienu vakariem Skandināvu klubā, kur mēdza aulekšot pa
deju zāli ar visām dāmām pēc kārtas, lai glābtu savas aknas. Viņš apgalvoja, ka
aknām nekas neesot labāks par izdejošanos un izsvīšanu. Es biju tik laimīgs par
Norstroma panākumiem, ka uz kādu laiku gandrīz aizmirsu pats savu nelaimi. Ak
vai, drīz tā atgriezās pie manis visā savā drausmīgumā — no sākuma sapņos, tad
arī nomodā. Bieži, laizdamies miegā, es aizvērtiem plakstiem redzēju
apkaunojošo traģēdijas beigu cēlienu, pirms aizvērās priekškars pār manu nākotni.
Es redzēju tumsā uzliesmojam Šarko drausmīgās acis, redzēju sevi divu viņa
asistentu pavadībā kā noziedznieku starp diviem policistiem pēdējo reizi
izejam no Salpetrjēras. Es redzēju pats savu muļķību, es sapratu, cik bezgala
pareiza ir Norstroma diagnoze — «donkihotiska vieglprātība un neizmērojama
pašpārliecinātība». Atkal un atkal donkihots! Drīz es pārstāju gulēt pavisam, sākās gara bezmiega
lēkme, tik briesmīga, ka es gandrīz sajuku prātā. Bezmiegs nenogalina cilvēku,
ja cilvēks nenogalinās pats,— bezmiegs ir visbiežākais pašnāvību iemesls. Bet
tas nogalina viņa joie de vivre[1],
izsūc viņa
spēkus, kā vampīrs. izzīž asinis no viņa smadzenēm un sirds. Tas liek viņam
visu nakti atcerēties to, ko viņš gribētu aizmirst svētīgā miega. Tas liek
viņam dienā aizmirst to, ko viņš gribētu atcerēties. Atmiņa krīt pāri bortam,
drīz tai pakaļ citu pēc citas aizskalo draudzību, mīlu, pienākuma apziņu, pat
žēlumu. Tikai nomāktība paliek uz bojā ejai lemtā kuģa un stūrē to uz pilnīgas
iznīcības klinti. Voltēram bija taisnība, kad viņš miegu pielīdzināja cerībai. Es nesajuku prātā, es neizdarīju pašnāvību. Es vilkos
tālāk un strādāju kā nu varēdams — nevērīgs, vienaldzīgs pret visu, kas notika
ar mani un kas notika ar maniem pacientiem. Bīstieties ārsta, kas mokas ar bezmiegu!
Mani pacienti sāka žēloties, ka esmu rupjš un neiecietīgs pret viņiem, daudzi
mani pameta, daudzi tomēr turējās pie manis — un jo ļaunāk viņiem. Tikai tad,
kad viņiem jau tuvojās nāve, es it ka pamodos no sastinguma, jo mana spraigā
interese par nāvi saglabājās vēl tad, kad biju zaudējis jebkuru interesi par
dzīvi. Es vēl vienmēr spēju vērot savas drūmas kolēģes tuvošanos ar tādu pašu
modrību, ar kādu, students būdams, mēdzu to vērot Svētās Klāras slimnīcas
palātās, par spīti galīgajai bezcerībai, tomēr vēl cerēdams, ka spēšu izdibināt
viņas baismīgo noslēpumu. Es varēju augu nakti pavadīt pie mirēja, ko biju
atstājis novārtā tad, kad vēl spēju viņu glābt. Man sacīja, cik labs es esot,
palikdams pie slimnieka visu nakti, kad citi ārsti iet projām. Bet man taču
bija vienalga — vai sēdēt krēslā pie kāda gultas vai bez miega gulēt pašam
savā. Par laimi, mana aizvien pieaugoša neuzticība pret zālēm
un narkotiskiem līdzekļiem glaba mani no galīga sabrukuma: es tikpat kā nekad
nelietoju neskaitāmās miega zāles, ko ik dienas izrakstīju citiem. Rozālija šai
ziņā bija mana padomdevēja, es padevīgi dzeru vienu zāļu novārījumu pēc otra,
ko pēc franču modes sagatavoja viņa pati no saviem neizsmeļamiem brīnumzālīšu
krājumiem. Rozālija ļoti uztraucās par mani. Es pat uzzināju, ka bieži viņa
pati uz savu galvu sūtījusi projām manus pacientus, kad viņai licies, ka izskatos
pārak noguris. Gribēju gan sadusmoties, bet man vairs nebija spēka ar viņu
rāties. Norstroms arī bija ļoti nobažījies par mani. Mūsu pozīcijas
bija mainījušās, viņš kapa augšā pa slidenajām panākumu kāpnēm, es slīdēju
lejā. Tas lika viņam būt vēl sirsnīgākam pret mani, es vienmēr apbrīnoju viņa
pacietību. Viņš bieži nāca uz Viljēra avēniju dalīties manas vientuļajās
pusdienās. Es nekad neēdu pusdienas_ ārpus mājas, nekad nelūdzu kādu pusdienas,
nekad negāju sabiedrībā, kur agrāk, biju paradis tik bieži apgrozīties. Tagad
man likās, ka tā ir veltīga laika nosišana, es ilgojos, kaut paliktu viens
pats un varētu gulēt.
[1] Dzīvotprieks. (Fr.) | ||||||
comments: 11 comments or Leave a comment |
lietots lietotājs lieto lieliski - June 11th, 2008
|