lietots lietotājs lieto lieliski

Subject:	Priekšvēstnesis nelaimei?
Time:	03:32 pm

Šī vēstule tika uzrakstīta 2005. gada 19. jūlijā. Tā ļoti spilgti apliecina manus ētiskos uzskatus un intelektuālo angažetību tajā dzīves posmā - ceru, ka jums tas būs patīkams baudījums!

"Šī nebūs atbilde uz tavu pēdējo vēstuli, jo tāda tā vienkārši nespēj būt. Nav jau vairs man tās vēstules, tāpat kā dajebkā cita, dažreiz pasaule paņem visu un pasaka „your system is braked down”. Bez nožēlas, tāda vienkārši nav. Un nemaz nespēj būt tad, ja šķiet, ka neapzināti esi vēlējies tikt no visa vaļā. Atbrīvošanās, lai būtu brīvs, nekam neder. Būšana brīvam ir pati spēja tādam būt. Un šķiet esmu ceļā uz savas impotences apjaušanu.
Sabiedrisks dzīvnieks, kurš pagrimis līdz neprātam. Pēdējā laika noskaņojums kā lēkājošs ķengurs starp divām bezdibeņa pusēm, sevis uztveršana kā kaut kā un kā nekā. Rupji sakot, meli, meli, meli ļoti daudz meli, par mani, ap mani un nāk no manas mutes. Pilnīga nespēja pateikt kaut ko patiesu, nevis negribēšanas dēļ, bet nespējas jebko tādu vispār paveikt. Dēļ šīs apjausmas, dēļ dumpinieciskuma, dēļ nonivelētā un atceltā patiesīgumu, zaudētās patiesības. Vairs nespēju definēt tikai negatīvā izteiksmē kā kaut ko, kurš ir mazs un vājš, tāds, kurš neko nezin. Zināmā sabiedrībā mani uzskata par autoritāti, nejautājot vai ļauts, zināmā sabiedrībā par niecību, nicina, ienīst, noliedz un aizliedz. Spēlīšu rezultāts, man ir stils un varbūt zināšanas, kuras pirktas par smagu cenu - dvēseli un sirdsapziņas mieru. Gribās simboliski salīdzināt ar asinssūcēju vampīru, kuram kāds atriebīgs čigāns nolādot atgriezis nožēlas sajūtu. Plēsējs, kurš tīksminās par savu nožēlu, par savu niecīgo draņķīgi pretīgo eksistenci, bet nejūt nekādu nožēlu, bet vienīgi to nemitīgi iztēlojas. Nožēlojami.
Esmu briesmonis, kur cenšas apjūsmot tie, kas tiecas dekadences, kā savulaik darīju es pats. Tai pat laikā man pašam atliek tikai ienīst. Ienīst, jo mīlu sevi. Mīlu ņirgāties par cilvēkiem. Mīlu savu tieksmi radīt par sevi mītus, būt suprīmā formā, būt klātesošam daudz kur kā vērotājam. Drausmais nav to justies, vai to darīt, drausmība slēpjas apzināšanā, apziņā un sapratnē, ka tu to dari par spīti un neskatoties un pat dēļ tā, ka to spēj apzināties. Lūk, mans klupšana akmens, runāt par sevi "TU" formā, sevi teoretizējot, bet aizmirstot par savu eksistenci. Mana eksistence un apziņa šķiet tiešām padara par to kā mani priekšstata pēdējā laikā, varbūt senāk tā bija mana konstrukcija, tagad daudz dzīvāka izveidota identitāte, kura sākusi dzīvot neatkarīgi no manas vēlmes un spējas to ierobežot. Mefistofeliska, Luceferiska personība, beau et flâneri, bet tam pretstatā décadent et alambiqué. Un cilvēki apkārt kuri alkst Panem et circenses.
Mazs un melns savulaik beidzot vidusskolu, drīzāk nekam nederīgs ideālists, kurš neatstāja nekādu iespaidu.
Vakar biju AVĢ izlaidumā, atļāvos apmeklēt arī nodzeršanos pasākumu, kurš parasti notiek pēc vispārēji vulgāras un pašlielīgi būvētas svinīgās daļas. Man nevajadzēja to darīt, ko es gribēju ieraudzīt? Vai to ko es drīzāk cerēju neredzēt, bet ieraudzīju. Prasta nodzeršanās, kas notiek reizi gadā un ko neapzināti visi gaida, skolotāji jo tiks vaļā no skolēniem, kurus bezapzināti ienīst un skolēni, kuri jau sen vēlas nodemonstrēt to cik viņiem ir vienalga. Beigt slēpt tā jau maz slēpto savas patības daļu, alkoholizēties, alkoholizēties, smēķēt, alkoholizēties. Nodrāzties klusā stūrītī. Tā vienas nakts attiecības. Tas taču ir normāli.
Un moment décadent! Kas ar tevi notiek, cilvēks? Qvo vadis, homo? Kopš šī brīža atteikšos apmeklēt pasākumus, kuros ir jaunāki cilvēki par mani. Kāpēc? Aiz nav ko darīt, aiz riebuma, arī aiz riebuma pret sevi. Aiz riebuma pret savu klātesamību, aiz spējas vienīgi par to smaidīt. Varbūt jāsaka vīpsnāt.
Nu jau būs laikam divas nedēļas, kurās vienkārši vazājos apkārt kā nomands. Bez dzīves vietas (jāsaprot garīgā ziņā, jāsaprot kā metafora), bet ar atvērtām acīm, taču šķiet, ka tomēr akls.
Saprotot to, ka salīdzinājumā ar mani viņi ir sīči un vēl dzīvo citādākā pasaulē, kura valda citas normas un uzskati, citi priekšstati un atšķirīga sapratne par dzīvi, bet nenoniecinot viņu dēļ tā, ka viņiem tādi uzskati. Drīzāk izjutu vēlmi noniecināt pašus uzskatus. Tomēr no viņiem ar laiku izaugs kas cits, viss vēl ir procesā, ritenī, kas griežas uz priekšu, bet nekad atpakaļ."

comments: Leave a comment

April 21st, 2008