Pusē kafejnīcā es satieku māksliniekus un rakstniekus. Uz Mēra
kafejnīcu eju iedzert konjaku, uz Café de la Paix — patērzēt, uz Kalisaya — meklēt mīlu. Tur mēs šokējam
tūristus, runādami "citādāk". Kafejnīcā
Kalisaya
tiek čukstēti Parīzes noslēpumi
— tik slepeni, ka nereti it nemaz neatbilst patiesībai.
Lāgiem kāda
sevišķi patīkama vakara noslēgumā es tieku aizvilināts uz Quartier Latin, kur savāda paradoksa
dēļ mēs runājam par grieķu lietām. Sabiedrība ne vienmēr ir nevainojama: daži
domā, ka literatūru veido tikai stāstiņi no Petit Journal. Es necenšos kliedēt šos viņu burvīgos maldus, jo
pretējā gadījumā viņi zaudētu visu savu svarīguma apziņu. Mājās es atgriežos
pavisam vēlu un nekad nepārnesu līdzi naudu: tā tikai būtu velti izšķiesta. Kā neparastas apskaidrības mirklī
izteicies Bodlērs: "Le superflu
était le nécessaire."* Reizēm
es atgriežos ar vīnogulāju lapām matos;
dažkārt pat ar veselu vīna ražu galvā.
Atzīstos, es
pavadu laiku ar dzeršanu un zēniem; zēni maksā
dārgāk, toties arī skurbina stiprāk. Patiesībā labāks iespaids ir dzeršanai, jo, kā esmu dzirdējis, tā
neļaujot man kļūt garlaicīgam. Daži dzer, lai aizmirstu, bet es dzeru,
lai atcerētos. Es dzeru, lai saprastu, ko nozīmēju, un izdibinātu, ko zinu.
Vīna labdabīgajā ietekmē es sarunās izpaužu
stāstus un drāmas, kuru īstā vieta ir mākslas sfērā. Esmu staigājošs
pierādījums tam, ka mutvārdu literatūra nebūt nav gājusi bojā līdz ar Homēru,
jo savas vārsmas es nēsāju mutē un sirdī. Reizumis uz vakara beigām es redzu,
ka man tuvojas gaisma, līdzīga tai, kas tuvojās Dantem un aizveda viņu uz
Šķīstītavu. Taču es iztēlojos, ka esmu Paradīzē, — un domāju, ka, būdams šādā
noskaņojumā, apkārtējiem liekos visai brīnišķīgs.
Dzeršana
vienmēr ir mani drausmīgi fascinējusi. Šī savādā
nolemtība ir asinīs: mana māte vientulības dēļ kļuva atkarīga no brūniem
un opālkrāsas šķidrumiem ar dīvainiem
nosaukumiem, un esmu dzirdējis, ka V. nomiris no pārmērīga viskija daudzuma. Vakar vakarā mēs ar M. dzērām
absintu: absints kliedē neveiksmju rūgtumu un dāvā man neparastas vīzijas,
apburošas galvenokārt tāpēc, ka nav
pierakstāmas. Tikai absintā es kļūstu pilnīgi brīvs un, to dzerot, izprotu
smaržas un krāsas simboliskās mistērijas.
Tas savādā kārtā atgādina santonīna esenci, kura, lietota pat mazās
devās, ļauj visu redzēt violetu. Esmu dzirdējis, ka līdzīga iedarbība ir mazām
Māterlinka devām.
Taču
tādās reizēs es jūtu, kā man no pleciem noveļas eksistences nasta: viss ir
noticis tā, kā tam bijis jānotiek. Viss, kas
atskārsts, ir pareizs. Liekas, būs jāuzraksta eseja Dzeršanas
aizstāvībai, ko izdāļāt ticīgajiem — bet tikai pēc tam, kad viņi būs
beiguši lūgšanas. Kur ir M.?
* Liekais bija nepieciešamais. (franču val.)
|