lietots lietotājs lieto lieliski

Subject:	Robežas.
Time:	09:35 pm

Rīga nomāc ar savu "te un tagad un neko". Domas rodas ceļā, kurš ved kaut kurp. Mani sajūsmina cilvēku atklātība ceļā un tai pat laikā noslēpumainība, kustība nodrošina tik nepieciešamās izmaiņas. Neesmu vietsēdīgs. Kad to piemirstu, tad kļūst dīvaini. Jau Šestovs ir to minējis: "Dzīves attālas ielas nepiedāvā tās ērtības, ko pieraduši izmantot pilsētu centru iemītnieki. Nav elektriskā un gāzes apgaismojuma, pat petrolejas lampu, nav bruģētu ielu – ceļiniekam nākas iet uzlabu laimi un tumsā taustīt ceļu /pašam/. Ja vēlies uguni, jāgaida zibens, jeb pašam jāiegūst dzirksti tādā pirmatnējā veidā, kāds pastāvēja mūsu tālajiem senčiem: izsist to no akmens. Acumirklīgā gaismā pēkšņi no tumsas iznāks nepazīstamo vietu kontūras: ko ieraudzīji vienā mirklī - to centies noturēt atmiņā, kļūdains vai pareizs bija tavs iespaids. Otro reizi ne tik drīz sanāks iegūt gaismu – ja vien sasist galvu pret sienu un no acīm sāks birt dzirksteles. Ko var tādā gaismā ieraudzīt? Un kā var prasīt noteiktību un skaidrību spriedumos no tiem cilvēkiem, kurus kāre zināt (domāsim, ka kāre zināt mūsos ir pietiekami stipra) nolēmusi ceļot dzīves nomalēs? Un kā var viņu lietu pielīdzināt centra iemītnieku lietai?" Izejot no ikdienas, mēs izejam no ērtības, ko radam sev un citiem, būtībā salaužot savu spoguļatēlu cita mānīgajās acīs - mēs ceļojam savā pieredzē. Izbaudam brīvību? Jeb savu atbildību, pret citiem spēcīgāk kā klātesot?
Un atkal jautājumu atbildes meklējot pievēršos Šestovam:
"Jebkurš filosofs – pētnieks agri vai vēlu nomet no sevis uz muguras tulznu uzberzušo tīro ideju saini un veic atpūtas pieturu, lai pasmeltu dzīvo ūdeni no empīriskā avota, – kaut arī tas devis sākumā pašu svinīgāko solījumu nepieskarties empīrismam. Katram vajadzētu apstāties, Kantam vairāk par visu dzīvē bija vajadzīga atpūta un gals – pēc tā grūtā pārgājiena, uz ko viņu piespieda ar savu skepticismu Hjūms[1]. Bet tieši atzīties savā cilvēciskajā vājumā un teikt, kā saka katrs pārguris ceļinieks: „Esmu noguris un vēlos atpūsties, kaut vai uz maldiem, kaut vai izdomātā ticībā sasniegtajā mērķī,” – kopš tiem laikiem, kad pastāv filosofija, vai tad kāds no diženo sistēmu pamatlicējiem atļāva sev tādu atklātību? Bet arī to sacīt: kurš vēlas gūt Maķedonijas Aleksandra[2] savu un iekarot pasauli, nešķetina, bet sacērt Gordija mezglus[3]. Kad cilvēks zaudē kustības uz priekšu spēju un spēku, tas sāk apgalvot, ka ir aizgājis līdz galam, ka tālāk iet nav kur un nevajag, ka laiks apstāties un sākt būvēt pasaules redzējumu. Šeit iespējams arī slēpjas atminējums tam, ka katra jauna paaudze izdomā savas patiesības, nemaz ne līdzīgas iepriekšējo paaudžu patiesībām un pat ar tām neesot nekādā tiešā saistībā, kaut vēsturnieki patērē spēkus, lai pierādītu pretējo. Kāda var būt saistība un savstarpējā sapratne starp možu jaunekli, kas uzsāk dzīvi, un nogurušu veci, kas rezumē savu pagātni? Arī nogurums nogurumam naida. Dažreiz miegs nāk no pārmērīga darba un ilga nomoda nomocīta cilvēka, un, otrādi, cik bieži šī kaprīzā dievība ar saviem labumiem apdāvina slinko un dīko dīkdieni? Lūk, te arī nāc klajā ar pārdomām par atpūtas labdarību un galu nepieciešamību! Kādi arī stingros pierādījumus jūs nedotu, ar kādu arī pārliecību jūs nenostātos Maķedonijas Aleksandra pozā, zināmos gadījumos visu jūsu argumentācija un vis deklamācijas patoss tiks velti iztērēti. Pēc likteņa gribas šim cilvēkam ne līdz atpūtai, ne līdz miegam. Slavināt miegu un mieru, runāt par tikumisku miega un miera nepieciešamību cilvēka priekšā, kam nepārtraukts bezmiegs un mūžīga iekšēja trauksme kļuvušas gandrīz par otru dabu – vai var būt daudz bezmērķīgākas un plakanāks izsmiekla veids? Jebkādi gali un pēdējie vārdi, pat izslavētie metaforiskie apgalvojumi šķitīs tam dīka un kaitinoša pļāpāšana. Ja viņam jautātu: „Kurp tu ej, uz ko tu ceri?”[4] – viņš ticamāk atbildētu jums dzejnieka vārdiem:

Je vais sans savoir où, j'attends sans savoir quoi.[5]

[1] Deivids Hjūms () -

[2] Maķedonijas Aleksandrs () -

[3] Leģenda vēstī, ka tas esot bijis mezgls ar ko Frīģijas valdnieks Gordijs piesēja sakas pie dīseles. Mezgls esot bijis tik sarežģīts, ka pēc orākula pareģojuma tam, kurš šo mezglu spēs atraisīt, būs lemts kļūt par Āzijas valdnieku. Maķedonijas Aleksandrs to nav mēģinājis atraisīt, bet pārcirtis ar zobenu.

[4] Iespējama norāde uz Qou vadis? (gr. val. ποῦ ὑπάγεις) [Jāņa 13:36] Sīmaņa Pētera jautājums Jēzum un Credo. – Ticu/Ceru doktorīnu kristietībā, piem., sk.: Ps. 37:3; Ps. 37:5; Ps. 42:6; Ps. 42:12; Ps. 43:5; Ps. 115:9; Ps. 115:10; Ps. 115:11; Ps. 130:7; Ps. 131:3 u.c.

[5] (fr. val.) Dodos bez zināšanas uz kurieni, ceru bez zināšanas kam. Šestovs citē Alfonsē Lamartinē (Alphonse de Lamartine, 1790.-1869.) dzejoli „Gethsémani ou la Mort de Julia”."

Mērķis nav mērķis, tam ir jābūt procesam.

comments: Leave a comment

May 5th, 2008