Ja cilvēks vienbrīd pavisam konkrēti neapstājas, nesaprot un nejūt, ka kaut ko izmaina savā dzīvē, viņš sajūk prātā. Vienkārši aiz garlaicības un ai tā gadās. Vai arī viņš izmaina kaut ko savā dzīvē, jo viņš jau ir sajucis prātā. Lai arī pirmajā brīdī tā nešķiet, atšķirība ir gaužām niecīga. Un, lai arī kā mēs tomēr vēlētos, tomēr ir vēl trešais variants - cilvēks visu savu apzināto mūžu ir tiecies pēc tā, lai viņš sajuktu prātā. Dažiem tā ir šobrīd. Skrējien uz savu nelaimi, plāni un pūles vai arī pretēji - nejaušības. Galu galā atšķirību tāpat nav. Jā, un trešā variantā viņš ir mierā ar visu.
Atklāti paziņoju, ka trešais variants ir meli, saldi un patiesi meli.
Vispār jau cilvēks nav apmierināts, ja viņš runā. (sic!) Nekādi simptomi nespēj liecināt par pretējo, ja vien viņš turpina runāt. "All we need to do is make sure we keep talking"! Varbūt jūsu varonis gluži vienkārši netic The Sims tipa attiecībām, kur viens tēls pārmij vārdus ar otru tikai tāpēc, lai uzkačātu savu sabiedrisko pramsi vai ko tādu, nu, un turpāk varētu pārmīt daudz vairāk vārdus īsākā laika posmā. Un in the END viss beidzas vai nu gultā vai nebaidzas. Liberāla partneru maiņa. Plus gulēšana vienā gultā nienozīmē ka savstārpējās simpātijas aug. Saruna beigu beigās ir neapmierinātības pazīme, apmoerinātais nerunā. Vādiem ir nozīme, bet to funkcija ir artikulēt neapmierinātīnu.
Ekonomikas pamatproblēma atrisināta. Manipulatorisms ir programa visam.
|
