Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Un īsi pirms savas nāves ~85 gadu vecumā no klepus sīrupa pārdozēšanas, es, atspiedusies pret kruķi, kratīšos līdzi šim: Nick Cave - There She Goes My Beautiful World

Nu, labi - šī dziesma man pat patīk. Apmēram tieši vienīgā no "Delta Machine". Lai gan arī... tā liekas tiiik ļoti jau kaut kur dzirdēta, ka, klausoties pirmo reizi dziesmas sākuma akordus, uzreiz sāku dungot līdzi.

Bet pa tam lāgam man emocionāli tuvam, dzīvē nozīmīgam, bet fiziski neaizsniedzamam vīrietim Nikam Keivam kopā ar vīriem iznācis brīnišķīgs jauns singls (bija jānoklausās vairākas reizes, lai iebrauktu, un tas liecina par labu) un februārī gaidāms jauns albums. Tas ļoti priecē.
Paralēli esmu atklājusi norvēģu muzikālo apvienību The White Birch. Patiks visiem dvēslē mazliet melanholiskajiem.

Īpašu ievērību pēdējā laikā, tai skaitā - šodien, manā playlistē izpelnās lieliskie DODO ar Ģirtu Koknēviču priekšgalā un Ingus Baušķenieks.

Dave Gahan, Nick Cave, Matt Berninger, Robin Pecknold, David Eugene Edwards, Ainars Mielavs, Eddie Vedder, Kurt Cobain, Anthony Kiedis.

P.S. viedoklis ir absolūti subjektīvs. Iespējams, ka pēdējiem diviem pārstāvjiem nebūtu gluži jābūt sarakstā pie "mīļākajām balsīm", bet aiz lielas cieņas un patikšanas pret viņiem, precīzāk, pret viņu radītajiem mākslas darbiem, es nevarēju viņus atstāt aiz strīpas.

Dažas kompozīcijas ir tik skaistas, ka, tās dzirdot, bezmaz saskrien asaras acīs un iekšā kaut kas sažņaudzas.

Vienkārši aizver acis un ieklausies.

Kārļa Kazāka jaunais albums "16 stundas" nudien jauks. Dažas kompozīcijas paņem un nelaiž vaļā ilgi, ilgi.

Vēl man vajag šovakar noskatīties kādu filmu. Labu un skaistu (kā vienmēr).

Un šobrīd skanošā kompozīcija ārkārtīgi smalki, bet reizē spēcīgi manī aizskar ļoti dziļas stīgas. Viss notrīc.

Šos vīrus atklāju tikai šogad, bet nu ir iekarojuši jau stabilu vietu manā playlistē.