Huh, esmu pagalam. Mārtiņš ar mašku izdomāja trenēties rītdienas riteņbraukšanas sacensībām. Es hops šiem līdz. Pierunāju aizbraukt uz kūdras purvu, tam izbraucām cauri un aizbraucām uz ģipša kalnu, tamā augšā tad lejā, tad pa lauku līdz atomreaktora futbola laukumam, tad šamie aizbrauca uz Salāku ezeru, man vairs nebija spēka un atbraucu caur kalnu mājās. Slapa mugura un dikti DIBENS SĀP (vajag velošortus)! Pa ziemu tizlumiņš iezadzies. Rīt braukšu vēl, kamēr varēs normāl nobraukt, un sasodīts kā viņi gonko, trakāk kā Saļika runči, man tagad būs kompleksi, tas nekas, ka šie Itālijā pa kalniem 100km dienā brauca, vienalga tizla bezgala sajutos, ne forši tur pa aizmuguri kūļāties.
Tagad laikam jāiet uzpīpēt, nevar jau uzreiz tik daudz veselības! Huh patiešām. Bet tur bija bezgala smuki, viss zaļš un zied, brauc , smaidi, mute izkaltusi, mēle izkārusies, vai vai vai ku labi!