Eh, šīs bija pašas pašas labākās brīvdienas ever! Lauki, saule, pavasaris. No garāžas tika izvilkts vecs milzīgs skaistulis ИЖ zilganzaļā krāsā.
Laidām pa bezceļiem, meža ceļiem un pat pāri mežacūku rakumiem. 2x likās, ka iznākums tādai trakošanai būs letāls, jo moci sanesa tā, ka savākt izdevās pēdējā brīdī, bet pārsteidzoši, nebija ne kripatiņas baiļu, tikai labsajūta augstākajā pakapē. Tad vēl milzum daudz rejošu suņu, kas skrien pakaļ un ķerās kājās, visapkārt stārķi un pat mīlīgu buciņu redzējām, kas saulītes apspīdēts ganijās pļavā. Lieliski! Dievinu laukus, šaušelīgi negribējās prom braukt.
Bet atbraucām mājās, svetdienas diena maz pamazām un vakarā jau koma, pārpīpējiens, besis, viss atpakaļ.
Šodien galvā mākonis, bet ne tāds mīksts un pūkains, drīzāk negaisa mākonis ar zibeņiem un dārdieniem.

Šobrīd jūtos maza un duma. Iekšās PROTESTS, pret visu pasuli. Varētu vicināt savas dūrītes un teikt: "še tev, še tev, še tev ar! Burlakas saņemiet!"