Es nezinu ko es gribu, bet man sāk parādīties zināmas nojausmas, lai gan pavisam skaidri es zinu ko negribu, pie tā pagaidām pieturēšos., neko nesa- un nepār- spīlējot.
Un tā pārdomājot šo gadu, diezgan sajūtām un notikumiem bagāts tas jau tagad. To varētu apzīmēt ar "vis vis" gadu, pagaidām gan pārākajā pakapē, vēl ir kurp tiekties.
Un kārtējo reizi pārliecinos, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis pašas. Citus vainot nevar, pieprasīt ne tik, dzīvojot kopā taču iepazīst cilvēku, un kapec prasīt no cilvēka to ko viņš nav spējīgs dot, kapēc par to dusmoties vai apvainoties, viņš vienkārši tāds ir, un tā stulbā tieksme idealizēt cilvēkus, gan citus, gan sevi pašu, tas noved pie vilšanās, vienmēr..
Paldies tiem 3im cilvēkiem, kuri tiešām ir "mani" cilvēki, kuriem es rūpu, kas kaut nedaudz liek atkāpties tai smeldzīgajai vientulības sajūtai. Nu man ir apkārt daudz labu cilvēku, tiešām labu un tomēr gribu distancīti, sen vairs nemāku uzticēties, plaši atplestām muļķa acīm skriet kādam pretī savu kailumu neslēpjot, kaut gan gribētos, tā patiesi un īsti, nu dievs ar viņu, ka pēctam sajūta, ka kāds piebradājis un aizgājis, pārāk sterils tur viss palicis, sterils un bezpersonisks.