1dienā atbrauc pie manis jauki cilvēki un saka, eu davai, aizvedīsim tevi uz Rīgas 1. siltumnīcu, es saku, ka jā labi, un sēžos košā busiņā un dodos ceļā.
Kad esmu iradusies, mani sagaida 2 sievietes, visapkārt spilgtas gaismiņas un spīdīgi knariņi. Un tad vecākā sieviete ķer mani pie vēnas un metas durt, no lielās centības rociņa nodreb, asiņu trauciņš nokrīt zemē, adata izkrīt, asins šķīst uz visām pusēm, tantuks rauj nost žņaugu, ķer pēc salvetēm, jaunām adatām un trauciņiem, visi spožie loriņi iet pa gaisu, a mans tik sēž un ķiķina, mierina paveco sievieti un saka, gan būs labi, lai jau nesatraucas, nabags tomēr nervozs, bet visu sadabū, tik žņaugs pazudis, tad nu abas gandrīz vai ne rāpojam pa zemi- meklējam, kad tantuks ieskatās miskastē un jā, patiesi- žņaugs izmeties :D
Tad nu vēl šādas tādas, mazāk interesantas procedūras un dodos ka uz savu siltumnīcas nodalijumu. Manā nodalijumā jau atrodas 3 jaukas preilenes, 2 ar saoperētiem deguniem un tamdēļ zilām acīm, un "Aspazija" cik sapratu ar sāpošu kaklu.
Pastāstīšu nedaudz vairāk par "Aspaziju", jo par tādu personību klusēt nav iespējams! Guļ skaista, cēla būtne gultā, sejas vaibsti kā mūzai, apgarots skatiens griestos, uz acu plakstiem dūmakainas ēnas, mugurā melns puscaurspīdīgs satīna naktskrekls, atsegtiem pleciem, mati pelēcīgi brūni, viegli viļņaini, nedaudz erotiski izpūruši, nu jāsaka, ka sieviete gados, nu kādos nu gados sievietes vispār var būt. Bet ja godīgi, kādā trešajā dienā man "Aspazijas" kļuva žēl, viņa tik ļoti centās izskatīties labi, bet ne sev centās, apkārtējiem, personālam, savam "Rainim" centās, jā jā "Rainis" ar tur bija!!! 3x dienā nāca ciemos pie "Aspazijas", abi risināja intelektuālas sarunas par aktuālām un bezgala kulturālām tēmām, tiesa pie "Raiņa" biežā apciemojuma bija nedaudz vainojama sievišķīgi kaprīzā "Aspazijas" daba, jo vienu reizi rīta svārki neesot atnesti īstie, otru reizi "Rainis" smalkmaizītes par daudz atnesis, nevar tak dāma tādu kvantumu apēst, "Raičam" jānāk, jānes prom, tā šim ar sanāca 3x dienā ciemoties :)
Tad vēl pirmo nakti pārlaižot, ap pus 7iem no rīta atveru acis, pie manas gultiņas stāv pavecs vīriņš ar plasmasas trauciņu rokās un saka, ka šim pēc 10 minūtēm vajag to atpakaļ. 5as no 10 minūtēm puspamodusies sēdēju gultiņā un domāju, ko man ar to trauciņu darīt, kas bija tas večuks, nafig viņam to trauciņu, kapēc viņš atnāca tieši pie manis, moš iet atpakaļ gulēt un izlikties, ka nekas nav bijis???? :D Nja, un nākamajās 5 min es izdariju kas darāms un atdevu trauciņu večukam.
Ā un ak jā, aizvakar siltumnīcā ieradās RUNCIS, nabaga runcim auss bija sasāpējusies, šis ar asti te gar vienu dārzeņkopēju, te gar otru, a šīs nabaga kopējas laikam sen šāda nebij redzējušas, mhm cēls un iznesīgs, tad nu pēdējās 2 dienas dārzeņkopējas spiegdamas, sārtiem vaigiem, baltajiem halātiem plīvojot runcim izdabāja.
Vēl nevar nepieminēt naksnīgo šņākonīšu orķestri. Tas tik bija kaut kas! nu patiešām!
Iedomājieties siltumnīcā 40 cilvēki un katrs ir šņākonīts. Vienu nakti nenāca miegs, izgāju gaitenī, un klausijos un klausijos, baigi patika kā izklausijās.
Eh te tak varētu rakstīt un rakstīt, bet kurš tak to vājprātu lasīs, pati jau es nemaz tik drīz to visu neaizmirsīšu. Jā arī manna putru ar desu neaizmirsīšu, moš pat rīt brokastīs uztaisīšu :)
Lai nu kā esmu atpūtusies, kaut kur esmu atradusi dzīvesprieku, esmu pārdomājusi visu dzīvi(un ir zināmi cilvēki, kas galīgi nebūs apmierināti ar manām pārdomām, atvainojiet darba devēji.) Saliku domas pa plauktiem un vairs negrasos ar pieri skriet sienā un jo vairāk sāp, jo izmisīgāk skriet. Nja un visu dienu nevaru beigt smaidīt, un tiiiiiik sasodīti gribas mīlēties, un es jau zinu....visu zinu, gribu, varu!
Vai jau aizmirsās, ka vēl kādu laiku jābūt dārzenim...